Smiltenes vidusskolas 1957. gada absolventi arī pēc 50 gadiem, tiekoties kārtējā salidojumā, atzīst, ka joprojām jūtas kā skolas laika meitenes un zēni.
Smiltenes vidusskolas 1957. gada absolventi arī pēc 50 gadiem, tiekoties kārtējā salidojumā, atzīst, ka joprojām jūtas kā skolas laika meitenes un zēni.
Šī gada absolventiem, tāpat kā daudziem citiem skolu beidzējiem, izveidojusies jauka tradīcija ik pēc pieciem gadiem atbraukt uz savu skolu, lai satiktos ar jaunību un saviem skolas biedriem. Lai arī viņi paši atzīst, ka cenšas šīs tikšanās īpaši nepopularizēt, sagadījies, ka uz iepriekšējo salidojumu ieradās arī Smiltenes televīzija, bet šoreiz nejauši par vidusskolēnu pulcēšanos uzzināja “Ziemeļlatvija”. Pateicoties šā brīža lielvārdietim Aivaram Ziemelim, mūsu rīcībā ir fotogrāfijas, kas ļauj ielūkoties gan salidojuma dalībnieku smaidos, gan aplūkot kādu senu klases fotogrāfiju, kas tapusi toreizējā “mazajā” skoliņā, no kuras vairāki šodienas absolventi devās uz “lielo” jeb vidusskolu turpināt izglītību. Savukārt viena no klases meitenēm, kas dzīvo Smiltenē, piekrita pastāstīt par sava kolektīva tradīciju satikties.
Pirmā tikšanās bijusi pēc pirmajiem pieciem lielajā dzīvē pavadītajiem gadiem. Izpalikusi pulcēšanās pēc desmit gadiem, jo tajā laikā nopietnas veselības problēmas bijušas direktoram Elmāram Blīgznam, tāpēc salidojums atlikts. Pārējie visi notikuši kā iecerēts.
Iniciatore skolas biedru kopā saukšanai bijusi Māra Miķelsone, kura pēc mūzikas izglītības iegūšanas strādājusi Smiltenē, un Maija Leimane, kura arī palikusi uzticīga Smiltenei. Abas nolēmušas, ka jāsauc visi kopā, jo tas bija laiks, kad tikko pabeigtas augstskolas un tehnikumi, un tāpēc bija interesanti uzzināt, kā meitenēm un zēniem klājas.
“Tas ir vienreizēji jauks atjaunošanās process,” atkalredzēšanos vērtē absolventi. Visi joprojām jūtas kā skolēni, un nākas atzīt, ka pieci gadi, kas jāgaida līdz salidojumam, ir ļoti ilgs laiks. Arī šoreiz visi sprieduši, ka jātiekas katru gadu, un kompromiss atrasts – visi, kuri varēs ierasties, tiksies skolas 100 gadu jubilejas svinībās. Tikšanās vieta ierastā – pie skolas liepām. Tieši šajā vietā viņi pulcējās arī 90 gadu svinībās.
Aplūkojot fotogrāfiju, var pārliecināties, ka pēc 50 gadiem sapulcējies kupls vidusskolēnu skaits, lai gan daudzi karstā laika dēļ šo tikšanos atlikuši. Tomēr tā nav tikai viena klase, jo šā gada absolventi tiekas nevis pa klašu kolektīviem, bet visi kopā. Izskaidrojums ir vienkāršs. Viņu kolektīvi vidusskolas gados apvienoti un dalīti tik bieži, ka gandrīz visi ar visiem paspējuši mācīties vienā klasē. Sākumā bijušas četras klases, kas vēlāk pārveidotas trīs kolektīvos, jo daļa audzēkņu aizgāja no skolas. Vēlāk palikušas tikai divas – a un b klase. Pēdējās divās vidusskolas klasēs audzinātāja bijusi skolotāja Valdēna, un viņa pratusi lieliski saliedēt skolēnus.
Absolventi izklīduši pa visu Latviju, Smiltenē dzīvo aptuveni desmit. Daži uz salidojumiem nenāk, bet gadu gaitā izveidojies smilteniešu aktīvistu pulciņš jeb mazā brālība, kas satiekas pat divas reizes gadā. Pa retam atbrauc arī kāds tālumnieks, un tā piecu gadu garumu ir pavadīt vieglāk.
Kaut pagājuši 50 gadi un sirmums nedaudz nodod, tomēr visi joprojām sirdīs nav novecojuši. Sagājuši klasē, sasēdušies solos, un atgriezušies arī skolas niķi. Kad skolotāja Nātra nostājusies klases priekšā, bijis tāds troksnis, kā vecos labajos laikos. “Kas ar jums noticis?” brīnījusies skolotāja, tomēr patiesībā jau nekas nav noticis. Uz nedarbiem viņi nebija skubināmi arī tajos laikos, kad solos bija jāsēž obligāti. Tā vietā, lai rātni mācītos skolas gudrības, šmaukuši prom no stundām un mežā dauzījuši bumbu. Skolotājai Valdēnai nekas cits neatlicis, kā doties delverus meklēt. Visi naski pazuduši krūmājos, bet audzinātāja savākusi “lietiskos pierādījumus”. Sportotāji steigā nav paspējuši paķert priedītēs pakārtās jakas.
Tomēr jāatzīst, ka šādos salidojumos ir arī skumjāki brīži. Ik reizi satiekoties skolasbiedri dodas uz kapiem, lai pakavētos pie jau aizgājušajiem draugiem un skolotājiem. Celiņš, kas ik pēc pieciem gadiem jāizstaigā, kļūst arvien garāks. Tomēr nekas jau neapstājas. Izrādās, ka divi no absolventiem jau ir vecvecāku statusā. Pagaidām vēl neesot apzināti, bet iespējams, kādā no nākamajām tikšanās reizēm tiks saskaitīts 1957. gada absolventu bērnu un mazbērnu pulciņš.
