Īsā laika posmā Smiltenes novada muzejs Mēru muižā atkal palicis bez vadītājas. Šoreiz darba devējs, Smiltenes novada dome, pārbaudes laikā uzteica darba līgumu muzeja vadītājai Inai Rubenei. Lēmums neesot vienpersonisks. Galvenais iemesls atlaišanai bija neatbilstība pašvaldības izvirzītajiem mērķiem.
“Principā tās bija pārāk atšķirīgās darba metodes mūsu izvirzīto mērķu sasniegšanai, kā arī pārlieku lielā emocionalitāte. Katrs vadītājs savu institūciju vai iestādi vada, izmantojot savas zināšanas un profesionālo pieeju. Bet jebkurā pašvaldībā tās iestādes, struktūrvienības vai nodaļas nevar strādāt vienas pašas par sevi. Tas notiek sadarbības formas veidā. Šī bija lielākā atšķirība starp pašvaldības un Inas Rubenes redzējumu,” neatklājot detaļas, korekti paskaidro Smiltenes novada Kultūras pārvaldes vadītāja Pārsla Jansone, kura vēl maija otrajā pusē lika lielas cerības uz jauno vadītāju.
Kultūras pārvaldes vadītāja stāsta, ka saskaņā ar Darba likuma 47. pantu pārbaudes laikā darba devējam un darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu trīs dienas iepriekš. Piedevām, darba devējam, uzteicot darba līgumu pārbaudes laikā, nav pienākums norādīt šāda uzteikuma iemeslu.
“Tāpēc šie trīs mēneši ir doti, lai darba devējs un darba ņēmējs saprastu, kādi ir mērķi un ejamie ceļi. Ņemot vērā, ka pašvaldībā neviens lēmums netiek pieņemts vienpersoniski, konsultējos ar Kultūras, izglītības un sporta jautājumu pastāvīgās komitejas priekšsēdētāju Aigaru Veldri, nodaļu vadītājiem un domes vadību. Kopīgi tika pieņemts lēmums neturpināt darba tiesiskās attiecības ar muzeja vadītāju, uzteikums viņai tika iedots 13. jūlijā,” komentē P. Jansone.
Pieļāva tādu domu, bet neticēja
“Šoks man bija pamatīgs. Ieradās komisija četru cilvēku sastāvā, pat juristi. Zinu likumdošanu, ka trīs mēnešu laikā var atlaist nepaskaidrojot, bet ko šādu pat iedomāties nevarēju. Iepriekš mums bija saruna ar Kultūras pārvaldes vadītāju Pārslu Jansoni, kurā viņa izteicās, ka nevarēs ar mani kopā strādāt. Mana dzīves pieredze lika par to padomāt, bet tīri profesionālajā ziņā nesaskatīju iemeslus, kāpēc tā būtu jārīkojas. Gribēju ticēt, ka tā nenotiks. Darbs noritēja, tajā tika iesaistīti arī brīvprātīgie, ar paveikto iepazīstināju gan Kultūras pārvaldes vadītāju, gan domes priekšsēdētāju un izpilddirektoru. Cerēju, ka Kultūras pārvaldes vadītāja atradīs laiku atsaukties uz manu aicinājumu atbraukt uz muzeju un iepazīties ar reālo situāciju, kāda tā bija, kad atnācu strādāt, un ko darīju, lai to sakārtotu. Bet sajūta bija, ka ierašanās iemesls ir tikai viens – tikt vaļā no neērta darbinieka,” “Ziemeļlatvijai” stāsta atlaistā muzeja vadītāja I. Rubene, kurai šobrīd ir slimības lapa.
Norāda uz neizdarībām
I. Rubene apzinās, ka šis zināmā mērā ir skandāls. “Bet īstenībā skandāls ir cits. Ja sākotnēji, dibinot muzeju, nodots aptuveni 4000 vienību, tad 2015. gadā seko sastādīts Kultūras pārvaldes akts par nepilniem 3000. Man nodotas nepilnas 600 vienības bez atbilstošas dokumentācijas. Esmu satikusi cilvēku, kurš prasīja, kur ir viņa nodotais priekšmets. Realitātē nav tā priekšmeta un, kur tas atrodas, neviens nezina. Es apņēmos visu, cik vien ir iespējams, sakārtot un to darīju, bet, cik un kas ir padarīts, nevienam no atbraukušās delegācijas, ne arī Kultūras pārvaldei neinteresēja. Muzejā atrodas vērtīgi priekšmeti bez izcelsmes dokumentiem. Muzeja akreditācija, uz ko mēs gājām, nenozīmē tikai salikt esošajam krājumam numurus virsū. Visam vajadzīga dokumentācija, līgums par katru dāvinājumu vai pirkuma akts, reģistrācijas dokumentācija. Visam jābūt ar parakstiem, kas saņēma dāvinājumu, kas deva,” būtiskāko norāda I. Rubene.
Atlaistā vadītāja turpina stāstīt: “Šobrīd jau var novelt vainu uz iepriekšējo vadītāju, bet kāpēc nav dokumentu par to, ko viņa nodeva, kāpēc netika prasīta atbildība? Es nevaru pateikt, kādā stāvoklī tika nodots muzejs, iepriekšējai vadītājai beidzot darbu, un kas notika pa to laiku, kad tika izsludināts konkurss. Šie un daudzi citi jautājumi, ko uzdevu Pārslai Jansonei, bija nepatīkami, nācās atzīt kļūdas vai atrast vainīgo. Situācija diemžēl neveda uz kopīgu rezultātu virzīt darbu, bet gan uz konflikta veidošanos. Mani patiesi nesatrauc zaudētais darbs un atalgojums, kāds noteikts šī darba veicējam, bet gan tas, kas notiks tālāk ar Smiltenes novada muzejā esošajām vērtībām. Situācija ir diezgan sarežģīta, un tās sakārtošanai noteikti ir nepieciešamas atbilstošas zināšanas.”
I. Rubeni satrauc tas, ka atkal netiek plānots nodot visas muzejā esošās vērtības, ka netiek veikta esības pārbaude, ko P. Jansonei viņa atkārtoti lūgusi oficiālā iesniegumā. “Bet atbildēt uz iesniegumiem, pēc manas pieredzes ar Smiltenes novada Kultūras pārvaldi, nav obligāti,” piebilst I. Rubene.
Atklāj, ko izdevās paveikt
Pie nepilnu trīs mēnešu laikā padarītajiem darbiem I. Rubene uzskaita esošā krājuma apzināšanu, grupēšanu, apstrādāšanu. Kopā ar saviem palīgiem viņa mazgājusi priekšmetus, attīrījusi tos no rūsas, kā arī nepieciešamo apstrādājusi ar eļļu – kas nu kuram priekšmetam bijis nepieciešams. “Meklēju risinājumu krājuma telpu iekārtošanai, gatavoju dokumentāciju un darīju vēl citus darbus. Tikpat svarīgi muzeja darbības pamatvirzieni ir arī pētniecība un izglītojošais darbs. Šobrīd atvainojos un atsaucu savu iesākto sadarbību. Šo to paspēju saprast, apzināt un atjaunot, tikai kam tas tagad vajadzīgs? Ieejot muzejā, to, ko var saukt par dokumentāciju, lasīju pa lapai un priecājos par katru atradumu. Absurdi, ka man, sākot strādāt, netika nodota lietvedība, bet, ejot prom, to no manis prasa. Nezinu, ar ko man vēl nāksies saskarties, bet man kā muzeja jomas profesionālim ir svarīgi nepieļaut, ka krājumā tiek uzņemts mazāk vienību, nekā to ir patiesībā. Vai tiešām nevienam nerūp Ilzes Krūmalas veikums un citi ļaudis, kas, savu daļu dzīves dāvinot muzejam, domāja, ka nu tas ir drošībā un tiks saglabāts nākamajām paaudzēm? Nav arī tā, ka neesmu bijusi lojāla darba devējam, jo uzskatu, ka ar izpratni centos pieņemt situāciju un rast risinājumu tās sakārtošanai,” norāda I. Rubene. Viņa centusies pielāgoties komunikācijas un lietu kārtošanas modelim, kāds izveidots Smiltenes novada domē, jo līdz šim pieredze bijusi citāda.
Situācijās, kad saskaņošanas ceļš, lai atrisinātu kādu jautājumu, šķita nevajadzīgi garš, atlaistā vadītāja uzdrošinājās paust savu viedokli, jo iedomājās, ka tās ir ne tikai viņas tiesības, bet arī pienākums.
Kā apgalvo I. Rubene, Smiltenes novada domes izpilddirektors Kārlis Lapiņš apsolījis sasaukt visas muzeja attīstībā un ikdienas norisēs iesaistītās personas, lai kopīgi izlemtu, kā tālāk virzīt darbu. Tikšanās izpalika, jo vēl pirms tās tika uzteikts darbs.
Muzeja vadītāja pieļauj, ka P. Jansonei nav paticis, ka viņa paralēli krājuma sakārtošanai virzījusi ideju par muzeju kā atsevišķu iestādi, un tas, ka atsevišķos jautājumos atļāvusies aizrādīt.
Vērtē neviennozīmīgi
“Neviens cilvēks nav tikai labs vai slikts. Manā kā pagasta pārvaldes vadītājas pārziņā ir Mēru muižas saimnieciskā puse. Šajā darbības virzienā muzeja vadītājas izvirzītie mērķi bija pamatoti un lietas, kas jāsakārto, bija nepieciešamas. Ina iesāka kopt muzeja priekšmetus un to darīja pareizi. Iespējams, viņa pārāk daudz pievērsās vēl citām lietām, novēršoties no prioritātes. Ambīcijas nepieciešamas katram vadītājam, taču, strādājot pašvaldībā, ir jāizprot konkrētā novada darba specifika, kas ir jāievēro. Inai arī bija grūti iekļauties kolektīvā,” savos novērojumos dalās Bilskas pagasta pārvaldes vadītāja L. Karlsone.
Līdzīgi izsakās arī Smiltenes novada domes Kultūras, izglītības un sporta jautājumu pastāvīgās komitejas priekšsēdētājs Aigars Veldre. “Uzsākot strādāt jebkuru darbu, tam ir konkrēti uzdevumi un mērķi. Es nebūt negribu apgalvot, ka Ina ir slikts cilvēks, jo tā nav. Bet šajā gadījumā darbs kopā ar pašvaldību nesekmējās, nebija kopīgas valodas. Varbūt mēs nebijām gatavi tik lielam vērienam, uzreiz ieguldīt muzejā tik lielu naudu. Domājām sākt ar mazumiņu. Protams, visi saprot, ka tik lielai ēkai ar tūkstoti vai diviem ir krietni par maz. Bet šobrīd svarīgākais ir krājuma uzskaite, lai beidzot varētu panākt muzeja akreditāciju. Man patika Inas Rubenes prezentācija, nākotnes vīzija un redzējums, bet tiklīdz nonācām pie reāliem darbiem, tā radās atšķirīgs redzējums un viedokļi. Zināmā mērā izvērtās savdabīga situācija,” saka A. Veldre. Smiltenes novada mēra Ginta Kukaiņa viedokli par notiekošo “Ziemeļlatvijai” neizdevās iegūt, jo šobrīd viņš devies atvaļinājumā.
Izjuta pazemojumus
I. Rubene nebija vienīgā darbiniece Smiltenes novada muzejā. Kopš muzeja dibināšanas, 2011. gada, tur strādā Ineta Purkalīte par Mēru muižas ēku un teritorijas uzraugu. Kopumā muižā viņa strādā jau 25 gadus, Birzuļu pamatskolas laikā bijusi tehniskā darbiniece.
“Mēs salīdzinoši maz kontaktējāmies, reizēm ar Inu Rubeni varējām normāli sarunāties, bet bieži viņa asi izteicās, kritizēja to cilvēku darbu, kas šeit bija strādājuši iepriekš. Arī man pārmeta, ka neesmu kārtīgi izmazgājusi grīdu vai pareizi sastādījusi puķes. Neviens šo 25 gadu laikā tik nievājoši nebija izturējies. Viņa pat Mēros aizgāja uz veikalu un pārdevējai par mani prasīja, “kādus līdzekļus tā mana mazgātāja iegādājas, ka grīdas paliek baltas”. Tas ir pazemojoši. Radās sajūta, ka mēs te visi esam dumji, izņemot viņu,” atklāti pastāsta I. Purkalīte.
Muižas ēku un teritorijas uzraudzei ir ar ko salīdzināt situāciju, jo savus darbus veikusi gan iepriekšējās muzeja vadītājas Zinaidas Bērzas laikā, gan tagad pie I. Rubenes. “Kad Zinaida pirmo reizi ienāca muzejā, bija pavisam cita attieksme pret mums – laipna, priecīga un labestīga. Man arī patika, kā viņa strādāja, centās, bet no jaunās vadītājas jau pirmajā dienā bija jūtams negatīvisms. Visi zinām, ka ēka ir liela un pēdējie remontdarbi veikti ļoti sen, bet tāpēc jau nav citi jānolīdzina līdz ar zemi. Attieksme bija pārāk šerpa. Cik nopratu, Inas Rubenes uzskats bija, ka te jāstrādā profesionāli un tikai profesionāļiem,” teic Mēru muižas ēku un teritorijas uzraudze.
Internetā atrodamā informācija par I. Rubeni ļauj secināt, ka saspīlētas situācijas viņai radušās arī vienā no iepriekšējām darba vietām. 2011. gadā ziņu portāls “Tvnet” publicējis “Alūksnes Ziņu” sagatavoto rakstu “Jauno māmiņu negaida atpakaļ darbā”. Notikumi risinājās Ilzenes pagastā, kurā toreiz strādāja smilteniete I. Rubene. Daļa vietējo iedzīvotāju iestājās par to, lai pēc bērna kopšanas atvaļinājuma savā amatā neatgrieztos esošā darbiniece, bet turpinātu strādāt I. Rubene. Tas sacēla vētru ilzeniešu vidū.
Smiltenes novada Kultūras pārvaldes vadītāja noslēgumā uzsver: “Pašvaldības kā uzņēmuma pamatvērtība ir darbinieki – speciālisti katrs savā nozarē. Mūsu uzdevums ir ar pārdomātiem lēmumiem un detalizēti izsvērtām finansēm budžeta ietvaros panākt maksimālu efektu novada iedzīvotājiem dzīves kvalitātes uzlabošanā. Savā darbībā mēs pieturamies pie ētikas kodeksa pamatvērtībām – godīgums, atbildība, lojalitāte, profesionalitāte, cieņa un komunikācijas ētika. Tas ir efektīgākais virzītājspēks laba rezultāta sasniegšanai.”
