Ērģemes pagasta Omuļu pusē tikai dažus gadus saimnieko jaunie “Kurģu” māju saimnieki Kristaps Builis un Laura Krastiņa. Kristapa pārziņā ir graudaugu lauki 130 hektāru platībā, savukārt Laura nodarbojas ar savām sirdslietām – zirgkopību un šķirnes trušu audzēšanu.
Lai segtu zirgu uzturēšanas izdevumus, jaunā saimniece pašmācības ceļā apguvusi sedlu un citu zirglietu atjaunošanu. Turklāt pati arī meistaro zirgiem segas ar latviskiem elementiem.
Pirms vairāk nekā trīs gadiem pirmais uz “Kurģiem” no kaimiņnovada – Naukšēniem – pēc mājas un zemes iegādes pārcēlās Kristaps, bet pirms divarpus gadiem savai mīlestībai pa pēdām sekoja arī Laura. Ieraugot trauslo, izskatīgo un ļoti darbīgo mājas saimnieci, viņa izpelnās ne tikai komplimentus, bet arī izbrīnu, jo ierasts, ka jaunie vairāk raujas uz lielpilsētu Rīgu nekā izvēlas dzīvi laukos. Laura atzīst, ka viņu nevilina pilsēta un tusiņi, un viņas dzīve ir piepildīta, dzīvojot un saimniekojot laukos.
Rīdziniece apgūst lauku darbus
Viesojoties sakoptajā lauku sētā, acīs “iekrīt” vairāki zaļoksnēji ozoli, stārķu ģimene, kura sasveicinoties klabina knābjus, staltie zirgi un ponijs, kas nosaukts amizantā vārdā – par Blusu. Izrādās, Blusa uz jaunajām mājām atceļojusi no Polijas. Iepriekš zemais zirdziņš saukts latviešu mēlei sarežģīti izrunājamā vārdā, tāpēc jaunie saimnieki piemeklējuši vārdu, kas dzīvnieciņam nedaudz atgādina par iepriekšējo dzīvi un atbilst raksturam.
Paralēli ikdienas darbiem stallī, ganībās, siltumnīcā, mazdārziņā un mājās pie šujmašīnas, Laura vasaras brīvlaikā uzņēmusies šefību arī par trīspadsmit gadus veco rīdzinieci Lieni Zāģeri. Meitene pa vasaru dzīvo “Kurģos” un apgūst visas lietas saistībā ar zirgiem. Pusaudze Rīgas apkārtnē nav varējusi atrast stalli, kas patiktu, tāpēc vasaru pavada Omuļu pusē – tālu no izklaides vietām un pat veikaliem, jo Omuļos jau ilgus gadus vienīgais veikals ir slēgts. “Kurģiem” tuvākā lielākā apdzīvotā vieta ir 16 kilometrus attālie Naukšēni.
Pagaidām Lauras saimniecībā ir četri zirgi – Aksels, Poters, ķēvīte Zuze un ponijs Blusa. Ja liktenis būs labvēlīgs, zirgu kļūs vairāk. Laura par zirgiem var stāstīt daudz un dikti, jo ikvienam no četrotnes ir savs stāsts, kā tas nokļuvis “Kurģos”. Piemēram, Zuze pirms gada atceļojusi no Lietuvas. Nonākot jaunajās mājās, tai bijis tik šerps raksturs, ka neviens nav uzdrošinājies tuvoties, jo tad bija jārēķinās ar zirga spērienu. Laurai, darbojoties ar ķēvi, Zuze ir kļuvusi mierīga un mīlīga kā mazs jēriņš. Nu jau saimniece pavisam droši zirga mugurā ļauj kāpt pat bērniem, jo zina, ka Zuze uzvedīsies, kā pieklājas. Šobrīd jaunie saimnieki atzīst, ka zirgkopība ir nevis peļņas devēja, bet hobijs, taču Lauras aizrautība un lielie plāni to drīz vien var pārvērst arī par papildnozari. Jau tagad Laura pie sevis aicina skolniekus un bērnus, lai viņi redz lauku dzīvi. Turklāt viņa labprāt kāzās īpašā greznā droškā un uzpostā zirgā izvizinātu jaunlaulātos.
Vēl viens no jaunās saimnieces hobijiem ir šķirnes trušu audzēšana. Viņa, nespējot uzņemties vēl vienu darbu – slaukšanu, pat vienīgo kaziņu, kad tā atnāca slaucama, iemainīja pret šķirnes trusi – baltu skaistuli. Laura apņēmusies trušus nekaut, bet tos audzēt savam un atbraucēju priekam. Jaunie “Kurģu” saimnieki ir apņēmības pilni darboties arī tūrisma virzienā. Stāstot par šīm iecerēm, abiem acis mirdz. Un ir arī par ko, jo izdarīts jau gana daudz. Pateicoties Lauras tēta “zelta” rokām, pilnībā ir atjaunotas divas droškas. Viena ir īpaši grezna, domāta jauno pāru vizināšanai, otra nosaukta par Bitīti, jo nokrāsota divās krāsās – dzeltenā un melnā. Jaunajiem saimniekiem ir arī vairākas kamanas, kuras varēs izmantot ziemā.
Naudu nopelna ar graudkopību
“Pagaidām ģimenē naudas pelnītājs esmu es,” smejas Kristaps. Viņam tas izdodas, audzējot rudzus, kviešus, miežus un auzas. Savai lietošanai ir iestādīts arī hektārs kartupeļu. Pagaidām graudkopis vēl meklē izdevīgākos partnerus, kur nodot izaudzēto ražu, bet viņam ir sadarbības pieredze ar graudaudzētāju kooperatīvu LPKS “Daive” Rūjienas novada Jeru pagastā. Savukārt auzas ir nodotas “Rīgas Dzirnavniekam”. Lai varētu apkopt laukus, Kristapam ir pašam sava tehnika. Tās iegādei, uzrakstot projektu, ir izmantots arī Eiropas Savienības atbalsts. Taču jauno zemkopi neapmierina, ka lielākoties programmas projektu iesniegšanai ir atvērtas karstākajā darba laikā – vasarā, kad nav īsti laika pievērsties dokumentu rakstīšanai. Vienīgais risinājums ir projektu “izauklēt” ziemas periodā, un, kad pienāk īstais laiks tā iesniegšanai, to vien pieslīpēt. Pirmās iemaņas saimniekošanai laukos Kristaps guvis no sava tēva, kurš savulaik nodarbojies ar piena lopkopību. Arī tagad jaunajiem saimniekiem lielākie palīgi ir abu vecāki, kuri neatsaka ne padomu, ne arī savu darbu.
Saimniecības attīstībā savu artavu sniegusi arī Valkas novada dome, Kristapam un Laurai piešķirot finansējumu 1500 eiro apmērā. Uzzinot par šādu iespēju, abi nedomājot iesnieguši projektu ar ideju izklāstu, kam tiks tērēta nauda gadījumā, ja tā tiks piešķirta. Abi nolēmuši, ka pašvaldības finansējumu varētu tērēt ilgi sapņotā ponija, kā arī drošības līdzekļu iegādei, lai bērni, kuri atbrauc uz “Kurģiem” ar mērķi apgūt jāšanas iemaņas, to varētu darīt droši. Savukārt otra puse līdzekļu iecerēta izlietot Omuļu skolas apkārtnes sakopšanai. Jāteic, Kristaps un Laura ir bijuši tik “dulli” labā nozīmē, ka nolēmuši pašvaldības izsludinātajā atkātotā izsolē savā īpašumā iegādāties vēsturisko Omuļu skolas ēku. Pirms tam to pamestu un nevienam nevajadzīgu grauza laika zobs. Pārņemot savā īpašumā Omuļu centrā esošo divstāvu ēku, Kristaps un Laura apņēmušies rudens pusē vispirms sakopt apkārtni un mājas jumtu. Kristaps sapņo, ka gribētu Omuļu skolā izveidot vēsturisku senlietu muzeju, sākot ar darbarīkiem un beidzot ar senlietām, kā arī viesu namu. Cik daudz no šiem sapņiem īstenosies, rādīs laiks, jo pagaidām “Kurģu” mājas saimnieki var paļauties tikai uz saviem spēkiem un savu vecāku atbalstu. Viņi, kā jau tagad daudzviet laukos, piedzīvojuši arī nepatīkamus brīžus, meklējot strādniekus. Lai gan laukos tik tiešām valda liels bezdarbs, sezonā atrast labus strādniekus ir gandrīz neiespējami, un, pat ja kādu izdodas sarunāt, nav pārliecības, ka pēc pirmās algas izmaksāšanas otrā dienā strādnieks būs darbā. Kristaps to ir piedzīvojis uz savas ādas, tāpēc uz kādu laiku abi ar Lauru atlikuši ieceres ierīkot augļu un ogu dārzu. Zinot, cik sarežģīti atrast labus un apzinīgus strādniekus, pagaidām nākas paļauties tikai uz sevi. Taču “Kurģu” māju jaunie saimnieki tāpēc neuzskata, ka laukos dzīve ir kā sodība. Tā ir viņu pašu izdarīta izvēle, kas dod spēku saimniekot un sasniegt arvien jaunus mērķus. Piemēram, Laura kopā ar tēti apņēmusies izveidot zirgiem sporta laukumu, kur varētu rīkot vietējās un novada zirgu sporta sacensības. Tās nemaz neizklausās pēc gaisa pilīm, jo jau tagad ganībās ir uzstādīti šķēršļi.
Visticamāk, nākamreiz, kad “Ziemeļlatvija” viesosies pie “Kurģu” saimniekiem, varēsim brīnīties par to, cik daudz iespēj cilvēki, kuriem ne tikai patīk dzīvot laukos, bet ir arī saimnieka ķēriens.
