Mūsu valstī likumi ir pieņemti daudz un dažādi. Daudzi no tiem darbojas, un likuma nepaklausīgie saņem bargus sodus.
Mūsu valstī likumi ir pieņemti daudz un dažādi. Daudzi no tiem darbojas, un likuma nepaklausīgie saņem bargus sodus. Tomēr ne mazums ir formālu tekstu, kuri, šķiet, rakstīti tikai ķeksīša dēļ.
Nesen mūsu laikrakstā bija publicēts raksts, kurā stāstījām par suni, kuru saimniece pēc policijas, veterinārā dienesta un laikraksta pārstāvju ierašanās nolēma iemidzināt. Par šo suni un viņa likteni laikraksts uzzināja, pateicoties dzīvnieka saimnieces kaimiņu vērībai. Kaimiņu mājas iedzīvotāji bija ievērojuši, ka dzīvnieks ir izkāmējis, un tā saimnieki kuci tur ieslēgtu šķūnī.
Uztraucis dzīvnieka liktenis
Suņa saimniece, taisnodamās par dzīvnieka izskatu, centās pārliecināt klātesošos, ka viss ir kārtībā, tikai kucei nesen bijuši kucēni, tāpēc dzīvnieks vēl nav atkopies. Šo apgalvojumu apstiprināja arī veterinārārste, kura pieļāva, ja dzīvniekam ir bijuši sarežģījumi, jo viens no kucēniem it kā piedzimis nedzīvs, tad kucei varētu būt tāda miesasbūve. Suņa saimniece arī uzsvēra, ka viņas kaimiņš vienkārši “piekasās”. Protams, ka šādi apgalvojumi izsauca pretreakciju, un laikraksta redakcijā vērsās kaimiņš, kura iniciatīva bija pievērst uzmanību izdilušā suņa liktenim. Viņu īpaši bija sāpinājis kaimiņienes apgalvojums, ka viņš pie suņa saimnieces devies iereibis. “Jau divus gadus nelietoju alkoholu. Kā viņa var apgalvot, ka biju dzēris?” vaicā vīrietis. Viņu vienīgi uztraucis dzīvnieka liktenis, kas ir atkarīgs no cilvēka, kuram pieder. Par to, ka kuce joprojām ir dzīva, bet tiek turēta ieslēgta, kaimiņš uzzinājis nejauši, kad bija aiznesis uz šo māju īpašnieku otru suni – kucēnu, kas nesen iegādāts un nepieskatīts skraidījis pa tuvējo tranzītielu.
Pienākums cienīt jebkuru radību
Tiktāl par notikumiem, kas izraisīja nepatīkamas pārdomas ne tikai konfliktā iesaistītajiem cilvēkiem, bet arī nejaušiem notikuma uzzinātājiem. Tomēr šajā gadījumā ne mazāk svarīgs ir dzīvnieka liktenis, kurš šo notikumu rezultātā tika iemidzināts. Vai tiešām tas bija vispareizākais risinājums?
Dzīvnieku aizsardzības likuma ievadā teikts, ka cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.
Nenoliedzami, ka vērtība bija arī iemidzinātā kuce, bet diemžēl tās saimnieki domāja citādāk. Likums nosaka, ka suns ir viņu īpašums. No tā izriet, ka viņi ar suni varēja tā izrīkoties – iemidzināt. Viņi nedrīkstēja par viņu nerūpēties un nebarot, šajā gadījumā likums paredz atbildību.
“Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku,” – tā teikts likumā. Bet kurš pateiks, kas ir pamatots iemesls? Vai pamatots iemesls ir tas, ka, piemēram, dzīvnieks skaļi rej un traucē cilvēku naktsmieru? Vai tas, ka meklēšanās laikā pie kuces mājas klīst sveši suņi? Vai tas, ka iztikšana kļūst knapāka un nākas ekonomēt, bet dzīvniekam jādod ēst? Varbūt tomēr visus šos aspektus vajadzētu apsvērt tajā brīdī, kad tiek lemts – ņemt vai neņemt mājdzīvnieku. Katrs mazais kucēns vai kaķēns izaugs un sāks dzīvot pieauguša dzīvnieka dzīvi. Vēlāk novecos un, iespējams, arī slimos. Tas viss prasīs rūpes un naudu. Varbūt visvienkāršākais problēmas risinājums šķiet iemidzināšana, bet dzīvnieks taču nav kleita vai kurpe, kas novalkāta un tāpēc izsviežama.
Kaimiņu sētas likteņa pabērns
Kamēr dzīvnieku aizsardzības likumā nebūs noteikts, ka vesels dzīvnieks, kas tikai saimnieku nevērības dēļ kļuvis agresīvs, izkāmējis vai vienkārši nevajadzīgs, nav vispirms obligāti jānogādā dzīvnieku patversmē ar iespēju tam sameklēt jaunas mājas, tikmēr nekas nemainīsies. Atkal un atkal dzīvnieki klejos, būs tādi, kas slimi un izkāmējuši savas dienas vadīs, piesieti ķēdē, kas tiks aizvesti patālāk no mājām un palaisti, lai dodas pasaulē laimi meklēt. Variantu ir ļoti daudz, jo kam gan interesē viena suņa liktenis, ja desmitiem cilvēku ir nonākuši bezizejā un nevienam nerūp, kā viņiem klājas. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai būtu tādi cilvēki, kuriem rūp ne vien savs istabas vai pagalma mīlulis, bet arī kaimiņu sētas likteņa pabērns. Ja arī ne vienmēr varēsim palīdzēt dzīvniekam, kuram jāizdzīvo savs liktenis, tomēr tikpat svarīgi ir nepazaudēt cilvēcību.
“Visi redzēja, ka dzīvniekam klājas slikti, bet tikai mēs uzdrošinājāmies to skaļi pateikt. Turpmāk tā nedarīsim, arī būsim vienaldzīgi,” secina iepriekšminētie kaimiņi. Tas teikts sarūgtinājuma brīdī, bet, ieklausoties balss intonācijā, tomēr rodas pārliecība, ka nepieciešamības gadījumā šie cilvēki nepaies garām otra nelaimei un viņiem nebūs vienaldzīgs arī neaizsargāta suņa vai kaķa liktenis.
