Iveta Zazerina, strādā “Maxima”:
– Ir gadījies. Tas bija Rīgā, kad ar tanti gājām sēņot. Pašķīrāmies mežā, jo atradu ļoti daudz sēņu. Aizrāvos, līdz apmaldījos. Zvanīja tante un prasīja, vai zinu, kur atrodos. Protams, nezināju. Labi, ka viņa to mežu pārzināja, sekoju viņas norādēm telefonā, līdz izgāju no meža. Panika neiestājās, bet vairs mežā tālu neeju.
Ruta Kalniņa, skolotāja Smiltenes tehnikumā:
– Es ļoti ātri mežā apmaldos, tāpēc viena neeju. Esmu diezgan slikta orientieriste mežā. Un, ja vīrs no manis aiziet kādus simts metrus tālāk, es jau saucu: “Kur tu esi?!”. Man ir bail apmaldīties. Vienreiz ar mammu aizgājām nepareizā virzienā un jutām, ka labi nav. Laimīgā kārtā atradām ceļu atpakaļ.
Elga Bunga, pensionāre:
– Jā, ir gadījies. Bija gadījums mežā netālu no Vārniņām. Lasījām ogas kopā ar vīru, bet viņš aizgāja nedaudz tālāk. Sāku iet pie viņa, gāju un gāju, bet neatradu. Uz vienu pusi, uz otru pusi, tur šņāc upe, tad dzirdu mašīnas, bet, kā arā tikt, nesaprotu. Domāju, ka līdz vakaram ceļu neatradīšu. Bet izgāju no meža pie Rauzas dzirnavām. Lūdzu cilvēkiem atļauju piezvanīt vedeklai, jo mobilo jau nebija. Labi, ka viss beidzās laimīgi.
