Nokļūt situācijā, kak visi koki izskatās vienādi un nav pat nojausmas, uz kuru pusi ir meža mala, ir diezgan baisi. Pati ko tādu esmu piedzīvojusi tikai vienu reizi mūžā un tikai uz kādām 10 minūtēm, kad orientēšanās mačos sapratu, ka ar visu savu pieredzi reāli esmu izskrējusi no savas sacensību grupas kartes un nezinu, kurā vietā mežā atrodos un uz kuru pusi ir sacensību starts un finišs.
Orientējoties mobilo telefonu mežā līdzi neņem. Tāpēc pirmajā izbīlī jau sāku iztēloties šausmu ainas, – vai tiešām nokļūšu tik stulbā situācijā, ka iemaldīšos dziļāk meža masīvos, nevarēšu par to nevienu informēt un Aldim Lapiņam kopā ar citiem azimutiešiem nāksies mani meklēt. Liels bija prieks, kad garām skrēja orientierists ar garākas distances karti un parādīja pareizo virzienu atpakaļ manējā. Varbūt tiktu galā arī pati saviem spēkiem, taču tās sajūtas – “kur ir meža mala???” – ir riebīgas.
Tāpēc jūtu līdzi visiem tiem ogotājiem un sēņotājiem, kuri apmaldās mežā, un tādu arī šovasar nav mazums. Piemēram, Kurzemē kāda sirmgalve aizgājusi uz mežu dienas vidū, apmaldījusies un glābēji viņu atraduši tikai nākamās dienas vakarā nogurušu un savārgušu tālu no vietas, kur seniore iegāja mežā. Esmu personīgi uzklausījusi stāstu, kā sēņojot var apmaldīties mežā pie Niedrāja ezera Smiltenes pusē, kas šķiet pilnīgi neticami. Taču kāda paziņa, kura nav iedzimtā smilteniete, iegājusi mežā no Niedrāja ziemeļu puses, apmaldījusies un laukā izkļuvusi, pa mobilo tālruni izsaucot palīgus. Tāpēc ogojot vai sēņojot mobilais telefons var būt glābējs, un to uz mežu noteikti vajag ņemt līdzi, turklāt uzlādētu. Un vēl, lai cik liels sēņu vai ogu azarts būtu pārņēmis, nevajag “durt” cauri mežam, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, bet iegaumēt zīmīgus orientierus, pēc kuriem var atrast ceļu atpakaļ.
