179. turpinājums. Viens otrs priekšnieks dusmās grieza zobus, bet atklāti iebilst nevarēja.
179. turpinājums
Viens otrs priekšnieks dusmās grieza zobus, bet atklāti iebilst nevarēja. Tā kā vienlaicīgi ar mani par šo tēmu rakstīja arī Imants Ziedonis un Guntis Eniņš, tad vismaz koku spridzināšana tika pārtraukta. Atradās, protams, daudzi tīrie dabas mīļotāji, kuri manu iestāšanos pret nesaimnieciskumu nesaprata, bet galu galā svarīgs bija rezultāts.
Varam domāt, ka mūsu uzsāktā kampaņa pret ozolu spridzināšanu un varmācīgu ainavas pārveidošanu ne visai patika republikas augstākajai vadībai. Toties zemākā līmeņa vadošie darbinieki un tiešie darbu izpildītāji bija apmierināti, jo gan melioratori, gan kolhozi un ceļu būvētāji regulāri lauza tehniku un lika cilvēkiem strādāt pāri spēkiem, lai veiktu pilnīgi bezjēdzīgu darbu. Tiesa, bija atsevišķi ierēdņi, kuri vēl aizvien centās meliorācijas projektos iedabūt kāda koka “novākšanu”, bet tā vairs nebija vispārēja tendence. Ar laiku arī iebaidītie zinātnieki sāka paust savu viedokli, kad kādā vējainā pavasarī Talsu rajonā plašajiem ziemāju sējumiem tika nopūsta augsnes virskārta. Tika pat spriests, ka simtiem hektāru plašajos vienlaidu masīvos vajadzētu stādīt vēja aizsargjoslas – gluži kā tas tika izdarīts sausajās stepēs pēc tā saucamā Staļina dabas pārveidošanas plāna. Patiesi: jau septiņdesmitajos gados Krievijas dienvidos vairs nekur nebija vērojamas stepes no apvāršņa līdz apvārsnim, jo ik pa diviem kilometriem taisnās rindās kuploja blīvi saaugušu koku barjeras, cita starpā, jaukas vietas, kur putniem ligzdot un cilvēkiem, kur ogas saēsties (pats esmu tur mielojies ar saldajām zīdkoku ogām). Dīvaini bija lasīt zinātniski pamatotus ieteikumus, ka, lūk, šādas aizsargjoslas jāstāda arī Latvijā. Tas gan pastiprināja lielo priekšnieku nepatiku pret mums, jo sirdī viņi nevarēja piedot citiem, kam izrādījusies taisnība.
Samērā daudz par dabas aizsardzības jautājumiem rakstīju rajona avīzē, bet tā bija gandrīz velta cīņa ar vējdzirnavām. Rajona vadītāji personiskās sarunās man labprāt piekrita, bet reālā rīcība nesekoja. Ja arī gadījās kāds strīdīgs jautājums, kur neviens nevēlējās uzņemties personisku atbildību, tad izlīdzēties varēja ar labi pārbaudītu birokrātijas paņēmienu, proti, kārtējā rajona izpildkomitejas sēdē tika vienprātīgi nobalsots par to priekšlikumu, kuru aizstāvēja partijas komitejas pirmais sekretārs.
***
Septiņdesmito un astoņdesmito gadu mijā pārtikas trūkums Padomju Savienībā kļuva gandrīz traģisks, ko pastiprināja Rietumu piekoptās tirdzniecības sankcijas sakarā ar PSRS iebrukumu Afganistānā.
Turpmāk vēl.
