Man ļoti patīk teiciens: “Latviešu gēni liek meklēt sēni!” Taču šovasar Ziemeļvidzemes mežos sēnes spītīgi tracināja sēņotājus un negribēja augt. Mūsdienās pirmo informāciju par meža bagātībām bez problēmām var iegūt sociālajos tīklos. Turklāt sēņotāji ne tikai paspēj piesēņot pilnus grozus, bet pirms sēnes nogriešanas to vēl nobildēt un nosūtīt informāciju pārējiem. Tā jau kopš 18. jūnija ik pa divām dienām savā viedtālrunī saņemu radu sūtītas fotogrāfijas par bagātīgo sēņu birumu – gailenēm un apšu bekām, tagad arī baravikām, lasītām Cēsu pusē, Raiskumā. Tikmēr mūsu mežos nejuta pat sēņu smaržu. Aizejot uz Valkas tirgu un aprunājoties ar tantiņām, kuras katru gadu nenogurstoši lasa meža ogas un sēnes, viņas prognozēja, ka šogad būšot bada gads. Mellenes esot sīkas, savukārt sēnes augot tikai ļoti mitrās vietās, piemēram, purvu malās. Arī meža zemeņu sezona bija īsa. Mani kā sēņotāju šīs ziņas apbēdināja, jo viens no maniem un arī kolēģu no darba atslēgšanās veidiem ir sēņošana. Lēnu garu varam staigāt pa mežu, runāties un lasīt sēnes. Par laimi, mana bēdāšanās bijusi veltīga, jo šonedēļ sociālajos tīklos arvien biežāk parādās fotogrāfijas un ziņas, ka arī Valkas un Strenču puses mežos aug sēnes. Urā! Tas nozīmē, ka šovasar varēsim ne vien priecāties par iespēju pabūt mežā, bet arī baudīt beku mērci. Ne velti pasaulē par latviešiem brīnās, īpaši Skandināvijas valstīs, jo, piemēram, zviedri labāk nopērk saldētas baravikas veikalā, nevis tās salasa tuvējā mežā. Jau vairākus gadus viena no manām draudzenēm dzīvo nelielā Stokholmas priekšpilsētā. Diezgan bieži pie viņas ciemojas mamma un draudzenes. Vienā šādā reizē ciemiņi no Latvijas turpat mājas priekšā pie logiem salasījuši baravikas. Zviedri uz viņām skatījušies kā uz negudrām.
