Roberts Rauza, strādā pagaidu darbos:
– Ģimenes lokā, pie bērniem. Ne jau gluži viens. Bet līdz vecumam vēl jānodzīvo. Par to, cik liela būs pensija, neesmu domājis. Pēdējā laikā esmu bez darba, tikai uz haltūrām.
Aiva Suntaža, skolotāja:
– Skaistas, mierīgas, kopā ar savējiem, tādā neuzkrītošā veidā. Ļoti ceru, ka bērni neiebildīs. Ja tu neesi uzbāzīgs, tad ir iespēja, ka būsi vajadzīgs. Vecam cilvēkam arī vienam izdzīvot ar pensiju ir ļoti sarežģīti. Ja viņš ir vientuļš, tad ir vēl trakāk. Tad varbūt iespēja ir pansionāts, jo apkārt ir cilvēki, kuri tavā laikā dzīvojuši un ir, par ko parunāties. Taču tur nav dzīvības dzirksts, jo visi ir viena vecuma. Vajag arī jaunību riņķī.
Inga Vesmane, skolotāja:
– Protams, ģimenes lokā. Tas, vai bērni rūpēsies par saviem vecajiem vecākiem, ir atkarīgs no savstarpējām attiecībām ģimenē, no tā, cik viens pret otru ģimenē ir mīļi, draudzīgi, vai mamma rūpējas par saviem vecākiem. Jācenšas atrast laiku saviem bērniem, citādi nemaz nevar. Nevar jau arī zināt, kā bērniem pašiem klāsies, kad viņu vecāki būs veci.
