Veseli zobi ir ļoti liela bagātība. Nez vai kāds, kurš cietis zobu sāpes, gribētu tās izjust vēlreiz.
Veseli zobi ir ļoti liela bagātība. Nez vai kāds, kurš cietis zobu sāpes, gribētu tās izjust vēlreiz.
Zobārst, palīgā! Šīs profesijas pārstāvis ir pirmais, pie kura sirdzējs steidzas meklēt glābiņu. Taču, kā par spīti, ne reti zobs sāk sāpēt brīvdienā, un pretsāpju medikamenti ne vienmēr palīdz.
Tā nesen atgadījās kādas mazpilsētas iedzīvotājam (pilsētas nosaukumam pat nav nozīmes, jo mēnešus garas rindas pie zobārstiem un zobārstu prakšu nepietiekamais skaits ir problēma daudzās provinces pilsētās).
Vīrietim zoba sāpes uzradās sestdien. Brīvdienās viņš dzēra analgīnu. Pirmdien devās meklēt glābiņu pie zobārsta. Izrādās, visas pilsētas zobārstes, izņemot vienu, ir atvaļinājumā.
“Viņa teica, ka rauj tikai piena zobus bērniem. Citiem ne, jo sāpot spranda,” atceras vīrieša dzīvesbiedre. Uz citām pilsētām meklēt palīdzību vīrietis neaizbrauca. Divas dienas gaidīja, kamēr no atvaļinājuma pārradīsies sava zobārste. Viņa zobu izrāva, taču ilgā gaidīšana jau bija radījusi komplikācijas. Zobārste steidzīgi sūtīja pacientu pie speciālistiem. “Ķirurgs lika uz galda, grieza un ņēma ārā strutas. Vīrs piecas dienas gulēja slimnīcā, bet tagad staigā uz pārsiešanu,” stāsta viņa sieva.
Par zobārsti, kura atteica palīdzību, sieviete rakstīs sūdzību Medicīnas aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijai. Cits viņas jautājums – kāpēc nav dežurējoša zobārsta, kurš pieņemtu pacientus ar sāpošiem zobiem – rajonā ir cilāts vairākkārt, taču bez rezultātiem. Acīmredzot to neviens nevēlas atrisināt.
