Trikātas pagasta zemnieku saimniecības “Irbītes” īpašnieks Rihards Circenis ir viens no ekonomiski stiprākajiem zemniekiem ne tikai Valkas rajonā, bet arī valstī.
Trikātas pagasta zemnieku saimniecības “Irbītes” īpašnieks Rihards Circenis ir viens no ekonomiski stiprākajiem zemniekiem ne tikai Valkas rajonā, bet arī valstī. Visus 16 gadus, kopš R. Circenis saimnieko “Irbītēs”, viņš apkārtnē ir palicis nepārspēts jaunāko tehnoloģiju ieviešanā.
Par “Irbīšu” saimnieku žurnālisti ir daudz rakstījuši, dažkārt pat salīdzinājuši ar rakstnieka Andreja Upīša romānā “Zaļā zeme” aprakstīto lielsaimnieku Brīviņu. Šobrīd viņa saimniecības kopplatība ir 1500 hektāru. Rapsi saimnieks audzē 320, bet graudus – 720 hektāros. Mani interesēja R. Circeņa uzskati par šodienas dzīvi laukos, lauksaimniecības politiku un tas, kā viņš pats vērtē savu veikumu un ko domā par lauku rītdienu.
– Ja pareizi atceros, jūs no Rīgas atnācāt uz laukiem, lai pierādītu, ka savā doktora disertācijā pausto koncepciju var veiksmīgi ieviest dzīvē.
? Jā, manas disertācijas tēma bija lauksaimnieciskās ražošanas specializācija. Jebkurā nozarē ir vajadzīga sabiedriskā darba dalīšana. Pagājuši tie laiki, kad saimnieks visu pats varēja izdarīt – uzšūt uzvalku, izgatavot karotes un ražot pārtiku. Atceros, tā darīja mans vectēvs. Viņš pats izgatavoja koka traukus, ragavas un kopa zemi. “Irbītes” ir manas nelaiķes sievas mātes dzimtās mājas, tādēļ 90. gados te uzsāku lauksaimniecisko darbību. Sākumā par specializāciju izvēlējos piena lopkopību, jo te bija liellopu komplekss, tomēr drīz vien pārliecinājos, ka ar tādu tehnoloģiju, kāda te bija 90. gados, iecerētos mērķus nevarēs sasniegt. Es jau toreiz uzskatīju, ka no govs gadā vidēji jāizslauc 4 līdz 5 tūkstošus kilogramu piena. Tādu izslaukumu tagad panākuši daži piensaimnieki Valmieras rajonā. Ir pat saimniecības, kurās iegūst vairāk nekā 10000 kilogramu. Toreiz redzēju, ka ar pastāvošo attieksmi to nav iespējams sasniegt, tādēļ pārorientējos uz augkopību. Šai nozarei te bija labi apstākļi. Gandrīz visa lauksaimniecībā izmantojamā zeme bija nosusināta ar slēgto drenāžu. Trikāta vispār ir nopietna lauksaimnieciskās produkcijas ražotāja. Šejienes platības nevar salīdzināt ar zemi Bilskā vai Grundzālē, un tā ir liela priekšrocība. Ievērojot šos apstākļus, sāku attīstīt augkopību un tagad audzēju graudus un rapsi.
? Runājot par piena lopkopību, jūs pieminējāt attieksmi. Daudzi gan, saduroties ar neveiksmēm šajā jomā, vainoja lauksaimniecības politiku.
– Valsts tolaik neko daudz šos procesus nevarēja ietekmēt. Visi piena kombināti un mazāki pārstrādes uzņēmumi bija jau privatizēti, tādēļ valsts palika ārpusē. Ko pārstrādātāji piedāvāja, tam bija jāpiekrīt. Protams, saņemot septiņus santīmus par litru, grūti bija galus savilkt kopā, tādēļ arī nebija iespējams uzkrāt naudu un ieguldīt to tālākā saimniecības modernizācijā. Tā arī ir tā attieksme. Tagad ir citādi. Lielie pārstrādes uzņēmumi un daļa piena ražotāju piedalās lielu projektu īstenošanā, ko atbalsta Eiropas Savienība. Piedaloties tajos, ir iespēja strādāt ražīgāk. Tā, ka piensaimniecība neiznīkst. Arvien vairāk parādās piena ražošanas lielsaimniecības. Tas redzams arī mūsu rajonā.
– Varbūt tomēr kāds akmens jāiemet arī valdības dārziņā. Vai tas ir normāli, ka palīgsaimniecībās nav izdevīgi turēt četras vai piecas govis? Tādas saimniecības Latvijā bijušas daudzus gadus. Vai nav iespējams šo ainavu saglabāt, stimulējot nelielu saimniecību pastāvēšanu?
– Tas ir bezcerīgi. Man šādu nostāju daudzi pārmet, bet es gan Latvijā, gan daudzās citās pasaules valstīs esmu pārliecinājies, ka lauksaimniecība ar daudzām mazām saimniecībām nav iespējama.
Kad vēl 80. gadu beigās strādāju universitātē, pie mums atbrauca stažieri no Amerikas. Es no viņiem ieguvu daudz informācijas. Toreiz ASV laukos lauksaimniecībā strādāja divi procenti iedzīvotāju, bet Latvijā – 16 līdz 17 procentu. Mums salīdzinājumā ar ASV bija gandrīz astoņas reizes zemāks darba ražīgums. Savukārt tikai piepilsētu zonā, kur nav daudz ganību, amerikāņu fermeri jau tad fermā turēja 1000 līdz 1500 govju. Tagad lielferma bez ganībām mūsu rajonā, Blomes pagastā, ir zemniecei Sandrai Strickai. Govju laišana ganībās patiesībā ir ekstensīva saimniekošana. Dzīvnieki daļu zāles nomīda, bet, ja tiem barību pieved, viņi to visu apēd, turklāt zālāja platībā var iegūt vismaz trīs zāles pļāvumus. Tādai ražošanas tehnoloģijai gan psiholoģiski jāsagatavojas. Šogad pēc Jāņiem aizbraucu uz Angliju. Tur lauksaimniecībā strādā 1,2 procenti lauku iedzīvotāju. Latvijā pašlaik lauksaimniecībā nodarbināti 13 procenti. Joprojām. Nu netiksim nekur ar divām trijām govīm.
– Ko darīs citi laucinieki, ja pie mums pagastos laukus kops un govis slauks tikai divi procenti iedzīvotāju?
– Dzīvos. Viņi strādās apkārtējās pilsētās vai iesaistīsies jaunās nozarēs turpat laukos. Vai tad šodien ir problēma no Trikātas aizbraukt uz Smilteni vai Valmieru un darīt to darbu, kas tautsaimniecībai ir svarīgs? Nav. Kliedzam, ka nav celtnieku, nav citās jomās strādnieku, bet darbspējīgs jaunietis laukos nīkst pie vecākiem un palīdz aprūpēt trīs govis. Beigu beigās tāds cilvēks aizbrauc uz Īriju. To sen vajadzēja saprast. Ir tik daudz iespēju darboties citās jomās, lai atdzīvinātu lauku infrastruktūru un veicinātu ciematos attīstību.
– Un kādēļ jūs par savu darba lauku izvēlējāties tieši lauksaimniecību?
– Man tā iznāca, ka esmu vairāk nekā pusgadsimtu nostrādājis lauksaimniecībā, nu ko tad vēl citu darīt. Katram ir savs ceļš ejams. Tie, kuri mani pazīst, ir vaicājuši, kādēļ es nedevos studēt literatūru, jo kādreiz man tāda doma bija. Tomēr tas, ka visu mūžu esmu bijis saistīts ar laukiem, nospēlēja savu lomu. Toreizējā Lauksaimniecības akadēmijā Zootehnikas fakultāti absolvēju ar sarkano diplomu, un atlika vairs tikai turpināt lauksaimniecības zinību apgūšanu.
– Vai ir padomā attīstīt vēl kādu jomu saimniecībā?
– Mēs mantojām 180 hektāru meža. Tagad vēl esam nopirkuši mežu. Kopā būs kādi 250 hektāri. Tas jau ir nopietni. Atpiļos esmu uzbūvējis vienu brīvdienu māju, domāju celt arī otru. Domāju, ka viena no papildnozarēm varētu būt lauku tūrisms. Vēl man ir apmēram 100 hektāru pļavas, ko pagaidām izmantoju ekstensīvi, bet, tās mēslojot, var iegūt ļoti labas siena ražas. Pagājušajā ziemā mēs mājsaimniecībām pārdevām 130 tonnu siena. Plānoju šo darbu izvērst plašāku. Ir iecere sākt audzēt gaļas liellopus. To varētu īstenot pāris gados, lai nostabilizētu ienākumus un tie kļūtu vienmērīgāki.
– Kas ir tas spēks, kas jūs rauj uz priekšu un neļauj apstāties? Vai nav kādreiz šķitis, ka nu jau diezgan – varu dzīvot mierīgāk?
– Es nezinu. Man vienkārši šīs lietas gluži profesionāli interesē un patīk. Kad redzu sakoptus laukus, apzinos, ko esmu paveicis, un tas sniedz gandarījumu. Cilvēks ir domājoša būtne, un viņš priecājas, ja izdevies kaut ko labu paveikt. Esmu radījis darbavietas, un gluži cilvēciski es izjūtu lepnumu, kad pie manis Lauku dienās ierodas saimnieki no daudzām Latvijas vietām un interesējas, kā man tas viss izdevies. Pēdējā Lauku dienā pie manis bija viesi pat no Liepājās un Daugavpils rajona, tātad arī tur ir izskanējis Trikātas vārds. Ikvienam cilvēkam jābūt savas zemes patriotam. Latvija ir bijusi, un tai jābūt skaistai. Reiz Rundāles pils direktoram Imantam Lancmanim vaicāja, kad Latvija bijusi visskaistākā, un viņš atbildēja: “Pirms lielās dedzināšanas.” Ar to viņš domāja 1905. gadu. Ja apskatām vēstures materiālos senos zīmējumus, tad redzam sakoptas muižas, izskatīgas zemnieku vecsaimniecības. Kādēļ to visu nevarētu atgriezt šodienā? Jātiek vaļā no būdisma, kas vēl diezgan dziļi mūsos mājo. Mūsu zaļā zeme ir dāsna, ja to kopj, un tas man neļauj apstāties. Vai tad nav jauki redzēt, ka lauki top arvien sakoptāki, skaistāki? Tas ir arī mans nopelns.
– Kādēļ, pēc jūsu domām, laukus tik daudzi cilvēki atstāj, bet daļa no palicējiem žēlojas, ka neko nevar nopelnīt, jo nav darba? Vai visiem nav lemts labi iedzīvoties laukos?
– It kā jau visiem ir iespējas. Redziet, tie, kuri ir tendēti strādāt lauksaimniecībā, to jau dara. Citi tur īpašumā zemi un nogaida, cerot, ka tā kļūs dārgāka. Vēl daži nezina, ko paši grib. Šodien saimnieciski ekonomiskās attiecības laukos nav vienkāršas. Galvenais iemesls pašreizējai ne visai iepriecinošai situācijai tomēr ir tas, ka Latvijā lauksaimniecība kopumā joprojām ir mazražīga. Zeme ir laba, bet savām vajadzībām pārtiku nevaram saražot. Gaļu un daļu piena produktu ieved no citām valstīm. Nu labi, ja ģimenei tiešām vajadzīgas tās piecas govis, lai kopj un slauc, bet iztikai nauda tik un tā būs jāpelna citā nozarē. Ja jau esam atvēruši robežas un iestājušies Eiropas Savienībā, tad jālīdzinās citiem. Somijā pēc iestāšanās savienībā katru gadu 10000 mazo saimniecību izslēdza no lauksaimnieciskās ražošanas.
Mēs nevaram saņemties un izdarīt tāpat, tādēļ mums laukos vajag sociālos pabalstus, nevis naudu ražošanas attīstībai. Pirms kāda laika man oponēja kāds Balvu rajona zemnieks, teikdams, ka ir pilnīgi vienalga, vai sabiedrībai vajadzīgās 1000 tonnas graudu saražo viens vai 1000 cilvēku. Tas ir pilnīgs nonsenss. Man jau tagad viens strādnieks iegūst šīs 1000 tonnas. Iedomājieties, ja 1000 saimnieku savās mazajās sētās katrs izaudzētu vienu tonnu. Tas būtu ļoti zema dzīves līmeņa rādītājs, kurā dominē sentēvu metodes un atpalicība. Šaubos, vai jaunie paliktu tādās saimniecībās un neaizbrauktu uz ārzemēm. Pēdējā laikā veikalos redzam daudz Lietuvas piena produktu. Tur lauksaimniecības modernizāciju un koncentrāciju sāka noteiktāk, un tagad Lietuvā laukos šajā nozarē strādā vairs tikai kādi septiņi procenti iedzīvotāju. Kad biju Anglijā, man paskaidroja, ka zemnieku saimniecība sākas ar 500 hektāriem. Mums tas skaitās gandrīz jau maksimums. Jā, var atrast arī saimniecības tikai ar septiņiem hektāriem, bet tad tur notiek kaut kas cits. Piemēram, vienā tādā fermera sētā audzē tikai vīnogas. Ar bioloģisko lauksaimniecību dažu hektāru saimniecībā tautu nevar pabarot. Domāju, ka runas par augu aizsardzības līdzekļu kaitīgumu ir uzpūsta pīle. Piemēram, Japānā ķimikālijas lauksaimniecībā lieto trīs reizes vairāk nekā pie mums, bet tur cilvēkiem ir visgarākais mūžs pasaulē. Tas liek secināt, ka jāstrādā vien augstā līmenī, visu lietojot pareizās devās. Latvijas laukos var dzīvot, var strādāt un var pelnīt, tikai jāstrādā kā 21. gadsimtā.
