Man jāsaka tāpat kā smiltenietei Agitai Žūkurei ielu intervijā – šovasar diemžēl nevarēšu apmeklēt Smiltenes pilsētas svētkus, jo divos notikumos vienlaicīgi nevar būt klāt. Taču rakstot par pilsētas svētkiem, ko Smiltenē atzīmēs no 15. līdz 17. jūlijam, mani pārņēma patiess prieks, jo tie nebūs tādi kā katru gadu.
Ja pārāk ilgi ir viens un tas pats tajā pašā vietā (varbūt nedaudz pārspīlēju), tad kļūst garlaicīgi un neinteresanti. Tāpēc pozitīvi vērtēju Smiltenes pilsētas Kultūras centra uzdrīkstēšanos rīkot svētkus arī ārpus Baznīcas laukuma. Iepazīstoties ar pasākumu programmu, secināju, – ja neskaita atklāšanu, tad interesantākās aktivitātes norisināsies Vecā parka teritorijā un pie Tepera ezera. Piedevām ne tikai uz zemes, bet arī uz ūdens. Kā piemēru varu minēt vienu no aktivitātēm. Mums Smiltenē ir lielisks pūtēju orķestris. Kāpēc gan tam būtu jāspēlē Vecajā parkā uz gājēju celiņa, ja var uz Vidusezera? Un tā šajos svētkos arī būs!
Nesakiet, ka Teperis ir tālu. Patiesībā tas ir tikai dažu minūšu gājiena attālumā no centra. Kāpēc gan neizmantot to, kas mums ir un ar ko lepojamies – zaļo bagātību un ezerus? Ja ir, ko rādīt, tad tas ir jādara.
Tā būtu jādara pat biežāk. Vēl viena labā lieta, ko esmu pamanījusi, ir Kultūras centra pagalma “apdzīvošana” ar dažādiem mazāka formāta pasākumiem. Kāpēc ne?! Mūsdienu mainīgajos apstākļos vairs nevar atļauties stagnēt. Arī jebkurā citā, ne tikai kultūras jomā.
Tomēr jāatceras, ka vienmēr būs kāds, kurš iebildīs, izrādīs nepatiku un pie sevis bubinās, it īpaši sākumposmā. Protams, ne vienmēr viss izdodas, kā plānots, bet ir jāsper pirmais solis un jāmēģina. Esmu par drosmi, uzdrīkstēšanos un pārmaiņām.
