Gribu pastāstīt par kādu ļoti mīļu ģimeni Valkā – Intu un Uldi Bogdanoviem. Viņus pazīstu kopš tālajiem 60-tajiem gadiem, kad ar Intu strādājām vienā iestādē. Kādreiz bijām sirsnīgi ģimenes draugi. Tagad, kad esmu palikusi viena, viņi nekad mani neaizmirst. Abi ir tik ļoti atsaucīgi, darbīgi, aktīvi, enerģiski. Viņi paspēj visu. Te viņi izbrauc ārzemes, apciemo radus, apmeklē visus kultūras pasākumus, te viņi ir mežā, te dārzā. Un vēl atrod laiku, lai palīdzētu arī manā dārzā. Pavasarī uzvilka siltumnīcai plēvi, uz Jāņiem piedāvājās nopļaut zālāju. Un vēl tāds sīkumiņš, kas mani aizkustināja līdz asarām. Es Intai pažēlojos, ka kurmītis uzracis visu gurķu dobi. Pēc pāris dienām viņi bija klāt. Inta bija izgatavojusi grabošas virtenes, iekarināja vienu bumbieru kokā, otru – ceriņu zarā, un kurmītis pazuda. Kad vien vajag, viņi mani aizved uz Smiltenes kapiem pie vīriņa. Ja man gadās velosipēdam kāda kļūme, atliek piezvanīt Intai. Atbilde ir īsa: “Mēs tūliņ piebrauksim.” Uldim ir “zelta rokas”, nav tāda darbiņa, ko viņš neprastu. Viņi viens otru papildina un, kopīgi darbojoties, vienā mirklī velosipēds ir salabots – riepa nomainīta. Varu tikai priecāties, ka kādreiz esmu iepazinusies ar tik labestīgiem un izpalīdzīgiem cilvēkiem.
Viņi ir izaudzinājuši divus mīļus un krietnus dēlus, kuri vienmēr apciemo vecākus, kā arī Inta ar Uldi ir bieži viesi dēlu ģimenēs.
Tā kā viņiem abiem tikko ir skaistu gadu jubilejas, gribu novēlēt šiem mīļajiem cilvēkiem labu, stipru veselību, lai nekad neapsīkst enerģija, dzīvesprieks, vienkāršība, izpalīdzība, labestība pret cilvēkiem, ko izbaudu arī es.
Paldies, ka jūs tādi esat!
