Ēveles pagasta zemnieku saimniecības “Ķempēni” īpašnieks Ivars Āboltiņš ir mūspusē pazīstams aitkopis, kurš šajā nozarē darbojas teju 26 gadus. 1990. gadā viņš no kolhoza “Ēvele” iepirka aitas, un kopsaimniecība toreiz bija priecīga, ka izdevies tikt vaļā no nerentablas nozares.
Tomēr I. Āboltiņš aitas audzē joprojām un ir padarījis to savā saimniecībā par pamatnozari.
Nodos stafeti mazdēlam
“Ziemeļlatvija” “Ķempēnos” viesojusies ne reizi vien, jo Ivars Āboltiņš ir ne vien aitkopis, bet vīrs ar asu prātu, ar kuru interesanti padiskutēt. Šoreiz “Ziemeļlatvija” ciemojās brīdī, kad saimnieks nolēmis pakāpeniski savu īpašumu tālākai saimniekošanai nodot mazdēla Arņa Platača rokās. Gadi iet, un veco vietā jāstājas jaunajiem. Savu izvēli Ivars pamato, ka Arnis jau no mazotnes pa vasarām dzīvo pie vectēva un mācās saimniekot. “Esmu pabeidzis vidusskolu un došos uz Jelgavas Lauksaimniecības universitātē studēt lauksaimniecības uzņēmumu vadību. Pēc tam atgriezīšos “Ķempēnos”. Daudz ko zinu, jo katru gadu esmu vērojis, ko un kā dara vectēvs, un mani šis darbs nebaida. Redzu, ka tas ir grūts, bet dod arī labus augļus. Arī aitkopībā daudz ko zinu. Tie, kuri aizbrauc strādāt uz ārzemēm, pēc manām domām, negrib smagi strādāt un ir slinki, jo uzreiz vēlas tikai lielu naudu,” saka Arnis.
I. Āboltiņš atceras, ka viņa saimniecība bija starp pirmajām deviņām, kas uzsāka privatizāciju, un Zemkopības ministrija tās izvēlējās, lai skatītos, kā tas notiek. “Atmodas sākumā kolhozi un padomju saimniecības vēlējās tikt vaļā no aitkopības kā neizdevīgas nozares un centās aitas pārdot. Man tepat bija ferma, un toreizējais kolhoza priekšsēdis Valdis Zīvers ieteica aitas paņemt. Man piederošās zemes platības pilnībā atbilda šo dzīvnieku audzēšanai, toties ar labību te būtu grūti,” atminas I. Āboltiņš.
Izveido atpūtas bāzi
Pēc kāda laika saimniecību apmeklēja trīs ceļotāji – Aivars Berķis, Ēriks Hānbergs un Imants Ziedonis, kuri vēroja, kā pirmās saimniecības sākušas strādāt. Hānbergs, apskatot veco muižu un apkārtni, izteicās, ka te var attīstīt tūrismu. Tolaik daudzi zemnieki domāja par kādu papildnozari. “Es padomāju un secināju, ka ieteikums ir labs, un izveidoju atpūtas bāzi. Izšķirties palīdzēja arī redzētais citās saimniecībās. Tas man bija ekonomiski izdevīgi. Abām nozarēm ir laba sazobe. Aitas lielākoties audzēju savām vajadzībām, dažas arī pārdodu. Savukārt atbraucēji var iepazīties, kā audzē Latvijas tumšgalves un ko ar tām dara,” stāsta I. Āboltiņš. Viņš saimniecībā saglabājis Latvijas tumšgalves šķirni, kas, pēc saimnieka domām, šejienes dabas apstākļiem ir īpaši piemērota. I. Āboltiņš uzskata, ka, lai aitkopība viena dotu peļņu, jābūt ļoti lielam ganāmpulkam. Viņam tas pagaidām ir pārejas posmā no maza uz vidēju. “Vilnas nocirpšanas un pārdošanas cena ir gandrīz vienāda. Tas nozīmē, ka peļņas tikpat kā nav,” skaidro I. Āboltiņš. Jāliek visas trīs lietas kopā – āda, vilna un gaļa. Tikai tad kaut kas sanāk.
Lozungs joprojām bez izpildes
Vaicāju, vai valdība aitkopjiem un lauksaimniekiem kopumā nav nākusi pretim? I. Āboltiņš stāsta, ka politiķu runās jau kopš viņa saimniekošanas sākuma vienmēr varējis dzirdēt – “mēs esam par nelielu un vidēju saimniecību attīstību”. “Vēl šodien šis lozungs stāv neizpildīts. Iznākumā laukos cilvēku kļūst aizvien mazāk. Latvijas laukos no laika gala bijušas nelielas un vidējas saimniecības. Ja to nebūs, vietā nāks tukšums un lauki aizaugs. Skolas jau likvidē jeb reformē. Jaunu cilvēku laukos tikpat kā vairs nav, bet tas nozīmē, ka arī strādnieku nebūs, jo no kurienes viņus dabūs? Tad jau arī suņu čipēšana vairs nebūs vajadzīga, jo – ja nav cilvēku, nebūs arī suņu,” ar savu skatījumu iepazīstina I. Āboltiņš. Viņš uzskata, ka migranti, kas tagad iebrauc Latvijā, uz laukiem diezin vai rausies. Tos pilsētas dzīve vairāk vilina. Pēc I. Āboltiņa domām, pašlaik valdības lēmumi atgādina puzles likšanu. “Ja ieliek kādu elementu ne tur, kur tas nepieciešams, visa aina sabrūk. Tā arī Ministru kabinetam klājas ar lēmumu pieņemšanu. Kaut ko pieņem, neapzinoties tālejošas sekas. Tagad krītas piena iepirkuma cenas. Piena ražotāji arvien vairāk pārorientējas uz gaļas liellopu audzēšanu. Pēc laika arī šajā nozarē būs pārprodukcija un cenas kritīsies. Krievija, pēc manām domām, tomēr bija labs tirdzniecības partneris, jo tai ir liels tirgus. Taču vienmēr politika spēlē virsroku, un te nu mēs esam,” atzīst I. Āboltiņš.
Atbildīgo cilvēku nemākulību viņš raksturo ar lēmumu par suņu čipēšanu. “Līdz 1. jūlijam vajadzēja šos dzīvniekus nočipēt. Atļāva to darīt privātajiem čipētājiem. Tie prasa turpat 50 eiro. Atkal nekā. Tagad spriež, ka valsts inspektori to izdarīs lētāk, bet nav noteikumu. Nu jāizstrādā tie. Arī aprīkojuma nav. Tā mums iet,” prāto I. Āboltiņš.
Ar dažādiem pretrunīgiem lēmumiem viņš ir cīnījies gadu no gada, turpinot saimniecības attīstību. Tajā ir uzcelta brīvdienu māja, kurā viesi var atpūsties. Saimniecībā gaumīgi iekārtotas telpas, kurās notiek dažādi pasākumi. “Ko varam, to darām. Visu ko izdomājam, lai atbraucēji justos omulīgi,” apliecina I. Āboltiņš.
