Svētki beigušies, bet diskusijas par dažām tēmām nerimstas. Otrdien vienā no nacionālajiem ziņu portāliem galvenā sabiedrības uzmanība bija pievērsta tēmai “Cilvēki neizpratnē – Jāņos pārgalvīgi šoferi redzēti biežāk nekā policija”.
Uzklausīti vairāki šoferi, kuri garajās svētku brīvdienās izbraukājuši gandrīz tūkstoš kilometru pa Latviju, bet ceļā sastapuši vien divas policijas ekipāžas, toties pārgalvīgo braucēju – krietni vairāk. Cik noprotu, neizpratne ir par to, ka svētku laikā bija plānoti lieli reidi, bet ne visiem “palaimējies” tos redzēt.
Pati nekur tālu svētkos nedevos, bet 25. jūnijā aizbraucu uz laukiem Gulbenes novadā. Nepilnas stundas laikā dažādās vietās redzēju trīs policijas ekipāžas. Bet tas taču neatrisina dzērājšoferu un lielceļu “lidotāju” problēmu! Katram šādam autovadītājam klāt policistu nenoliksi.
Mani vairāk izbrīna tas, ka, piemēram, pieaugusi sieviete savam vīram atļauj dzērumā sēsties pie stūres, jo pēc vienas glāzes jau nekas neesot, vai arī blakussēdētāji neiebilst, ka šoferis traucas ar ātrumu 157 km/h. Ne jau vienmēr var paļauties uz veiksmi. Briesmīgākais šajās situācijās ir tas, ka riskam tiek pakļauti pārējie ceļu satiksmes dalībnieki.
Jāteic, arī man nereti dažādos svētkos piedāvā iedzert glāzi vīna vai šampanieša, piebilstot, ka vienu jau drīkst. NEDRĪKST! Šajā jautājumā man ir kategoriska nostāja un, ja ir nepieciešamība, tad kā piemēru minu kādu atgadījumu pirms aptuveni 14 gadiem, kad kopā ar vienaudžiem vizinājāmies mašīnā, kuru vadīja iereibis jaunietis. Viss šķita labi līdz brīdim, kad nobraucām no ceļa un attapāmies labības laukā nepilna metra attālumā no elektrības staba. Viss beidzās laimīgi, bet šī viena reize kalpo kā mācība visam mūžam. Dzīvība ir tik trausla, un apzināti to pakļaut riskam ir briesmīgi.
