176. turpinājums. Vēlāk ģeologs Viktors Grāvītis man stāstīja savus raibos piedzīvojumus, līdz jaundibinātā biedrība saņēma atļauju izdot Dabas un Vēstures kalendāru.
176. turpinājums
Vēlāk ģeologs Viktors Grāvītis man stāstīja savus raibos piedzīvojumus, līdz jaundibinātā biedrība saņēma atļauju izdot Dabas un Vēstures kalendāru. Faktiski tas bija rakstu krājums, kas lasītājus iepazīstināja ar tādu zinātni kā ekoloģija. Latvijā ienāca jauni jēdzieni: ekosistēma, biocenoze, biotops, aizsargājamās atradnes un ainavas. Sākumā mazāk runājām par kompleksu vides aizsardzību, vairāk par dabas bagātību saudzēšanu. Un ar lielu aizrautību biju gatavs pievienoties dabas draugu pulkam. Kaut naivi un bez dziļākām zināšanām, mēs, neliels pulciņš entuziastu, metāmies jaunajā pasākumā, jo sapratām, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš, kas ejams cilvēcei. Tiesa, visai drīz mēs nonācām konfliktā ar valdošo varu, jo Padomju Savienībā nebija svarīgāku rūpju par tautas paēdināšanu, ko centās darīt uz dabas resursu mežonīgas ekspluatācijas rēķina. Bija jāmācās zināma diplomātija un viltība, lai neiemantotu varasvīru atklātu naidu.
Mūsdienās ir vismaz pāris simtu jaunu un enerģisku cilvēku, kas vides aizsardzības jautājumus izprot akadēmiskā līmenī. Bet viņi gauži alojas tajā ziņā, ka dabas aizsardzību sāk skaitīt tikai no savas personiskās pieredzes skatpunkta. Šāds redzējums gan raksturīgs itin visām paaudzēm. Man ir zināmas morālas tiesības domāt citādi, jo biju to nedaudzo cilvēku starpā, kas piedalījās Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Valkas rajona nodaļas dibināšanā sešdesmito gadu sākumā. Datumus diemžēl neatceros, bet pirmajā konferencē piedalījās kāds desmits bioloģijas un ģeogrāfijas skolotāju, kāds pusducis mežkopju un pāris kultūras darbinieku. Par pirmo nodaļas vadītāju ievēlēja manu kolēģi skolotāju Ilgu Freibergu.
Atceros, viens no mūsu pirmajiem pasākumiem bija pārgājiens, lai iepazīto Aumeisteru un Zvārtavas muižu parkus. Liekas, bijām četri vai pieci soļotāji. Cik pratām, tik pētījām, uzrakstījām atskaiti par saviem novērojumiem un lūdzām biedrības vadību Rīgā rosināt jautājumu par aizsardzības režīma noteikšanu minētajiem dendroloģiski nozīmīgajiem parkiem.
Citreiz apsekojām Niedrāju ezeru grupu Smiltenes apkaimē, arī Ērģemes pilsdrupu apkaimes apstādījumus, Gaujas krastu ainavas. Dažus gadus vēlāk dibinājām rajona Tūristu klubu, katru gadu rīkojām tūristu salidojumus un sacensības, ik reizi izvēloties kādu pasakaini skaistu vietu.
Interesantas bija biedrības rīkotās sanāksmes ar viesu uzaicināšanu un interesantām lekcijām. Vismaz divas reizes mūsu viesis bija ārsts un ornitologs Kārlis Vilks, patiesi erudīts un atsaucīgs cilvēks. Tolaik bija populāras Kārļa Griguļa grāmatas par putniem, kas domātas bērnu auditorijai. Kārlis Vilks bija “brīvā laika” zinātnieks un dabas filozofs, un laimīgi tie, kuri pazina šo brīnišķīgo cilvēku.
Vēlāk Dabas un pieminekļu biedrību Kompartijas vadība centās pakļaut savai virskontrolei, par formālo priekšsēdi izvirzot kādu no nomenklatūras dižvīriem, kaut praktisko darbu darīja tie, kuri saņēma algu.
Turpmāk vēl.
