Tuvojas garākā vasaras nakts, kuru mēs, latvieši, svinam. Tradicionālie Līgo svētki un Jāņi vairs nav aiz kalniem. Kopš esmu uzsākusi studijas Rīgā, nesanāk bieži satikt vecākus un no sirds parunāties. “Ziemeļlatvijas” pamudināta, devos vairāk izzināt savu vecāku stāstu un tradīcijas par Jāņiem. Ne bieži var satikt pāri, kuriem vārdi ir kā īstiem latviešiem. Tādi ir mani vecāki Jānis Veiders un Līga Turlaja.
Svētki lauku mājās
“Mēs vienmēr Līgo svētkus un Jāņus svinam mana dzīvesbiedra lauku mājās Bilskas pusē, tā jau mums ir kā tradīcija. Kopš uzsākām attiecības, vienmēr svētki tiek aizvadīti lauku mājās. Protams, katru gadu apsveram domu, kad varbūt varētu visa ģimene aizbraukt uz kādu no svētku pasākumiem, bet vienmēr nonākam pie secinājuma, ka nekur nav tik labi kā savā lauku sētā. Mūsu ģimenei šie svētki ir ļoti nozīmīgi, jo svinam savas vārdadienas un latviešu tradicionālos svētkus. Arī vīra tēvs ir Jānis, kuru vienmēr dēvējam par Jāņu tēvu. Mums ir viss, kas īstiem svētkiem vajadzīgs” stāsta Līga.
“Mēs svinam arī Līgo svētkus, tā sieviņa Līga netiek aizmirsta. Jāsaka gan, ka Līgo svētku rītu mēs svinam, sēžoties pie galda, baudot Līgo brokastis un papildinot to visu ar seniem atmiņu stāstiem,” piebilst Jānis.
Gatavošanās svētkiem – līdz pat svētku dienai
„Visu jūniju mēs gatavojamies Jāņiem, vismaz es noteikti,” smejoties atzīst Jānis. „Tā kā mans hobijs un aizraušanās ir medības, tad pirms Jāņu svinībām regulāri dodos medībās, lai galdā varētu celt kādu no meža labumiem. Medījumus uzticu sievai, viņa parasti marinē medījumu šašliku – tam ir vajadzīgs laiks, lai iemarinētos, tāpēc viss jādara laicīgi. Lauku mājās saimnieko mani vecāki Jānis un Sandra Veideri. Tur tiek aizvadīti katri svētki. Paša rokām celtā lapenē klājam svētku galdu, kā arī ar pašu gādāto malku iekurinām grilu. Mans tēvs vienmēr gādā par Jāņu nakts ugunskuru, to mēs sagatavojam jau tad, kad gatavojam ziemai malku. Pērnā gadā iekūrām milzīgu ugunskuru. Pārlēkt pāri gan neviens nevarēja, bet sildīties un līksmot pie ugunskura bija tieši laikā. Es katru gadu ceļu līdz mājai izrotāju ar iedegtām lāpām, lai Jāņu nakts ciemiņi redz mūsu sētu pa gabalu. Jāņu rītā braucu pēc meijām, lai rotātu lapeni un sētas vārtus. Vainagus pīt mēs paši vēl šodien neesam iemācījušies, bet tie mums ir katru gadu, jo par tiem gādā meita,” stāsta Jānis.
Atmiņas par pērnajiem svētkiem
“Mūsu lauku sētā vienmēr visi ir mīļi gaidīti. Svētki pie mums ir ļoti skaļi un jestri. Arī pagājušajā gadā, kad stipri lija lietus, tas mums netraucēja baudīt svētku prieku. Spēlējām dažādas spēles, piemēram, Pēdējais pāris šķiras, tripāterus, lēkšanu pāri ugunskuram un, protams, izdziedājām visas Jāņu nakts dziesmas. Bijām izlijuši cauri slapji, bet priecīgi bez gala. Šajos svētkos visi piedalās rotaļās un dejās. Esam arī cēluši teltis un veidojuši tādu kā savu mazo telšu pilsētiņu. Katru gadu mūs apciemo ciemiņi – tas tikai priecē,” atzīst Jānis.
“Par savu vārdu varu pateikties tēvam, kas jau pirms manas dzimšanas bija teicis – ja būs dēls, sauksim par Jāni. Tas esot tāpēc, ka mana tēva labākie draugi bijuši Jānis un Viesturs. Tā es esmu Jānis, bet brālis – Viesturs,” stāsta Jānis.
Padsmitnieku piedzīvojumi
“Agrāk, kad paši vēl bijām padsmitnieku gados, Jāņus nesvinējām mājās, bet abi ar Līgu sēdāmies javas mugurā un laidāmies uz zaļumballēm. Varētu teikt, ka tā arī iepazināmies – zaļumballē. Līga tajā laikā dzīvoja Zeltiņos, bet es – Bilskā, biju labos draugos ar Zeltiņu puikām, un tā caur draugiem arī iepazināmies. Līga vairāk draudzējās ar puišiem nekā meitenēm, viņai patika braukt ar močiem. Agrāk jau tas bija svarīgi, lai puisim būtu mocis. Tāpēc es vasarās cītīgi ravēju cukurbietes, lai nopelnītu sev pirmajam motociklam. Līgas pelēki blondās lokas vējā plīvoja, kad traucāmies ar močiem. Tos matus vēl tagad atceros kā šodien, tie viņai bija apbrīnojami skaisti. Atceros, kā sieviņa pa logu rāpās lejā no otrā stāva, lai varētu laisties ar mani kopā ballēties. Nekad mums nebija prātā nācis, ka dzīvosim kopā, tajos laikos viens otru uztvērām kā draugi. Bet redzi, kā draudzībā uzauga mīlestība,” atmiņu stāstos dalās Jānis.
„Pirmo reizi, kad Jāņu naktī pagaršoju mājās raudzētu alu, atceros kā šodien. Pēc tam ēdu rupjmaizi, lai mamma nesajustu. Abas ar draudzeni bijām dzirdējušas, ka tā nevarot just alus smaržu. Protams, tās bija muļķības, viss beidzās ar nelabu dūšu un mammas brāzienu,” smejoties piebilst Līga.
