175. turpinājums. Arī vēlāk dzīvē mani vienmēr pavadījusi dzīvā daba. Cesvaine, Madona, Ērgļi – vai tie nav brīnišķīgi skaisti novadi?
175. turpinājums
Arī vēlāk dzīvē mani vienmēr pavadījusi dzīvā daba. Cesvaine, Madona, Ērgļi – vai tie nav brīnišķīgi skaisti novadi? Kad ierados Valkā, mani Ziemeļvidzemē saistīja galvenokārt atšķirīgais dabā, jo manas bērnības pusē nekur nebiju redzējis tik plašus priežu silus un mētrājus. Bet vienlaikus radās izdevība arī ceļot, iepazīt un iemīlēt kalnu ainavas. Stepe, kur no apvāršņa līdz apvārsnim stiepjas kviešu druvas, mani spēja saistīt mazāk. Toties kalni burtiski kutina pakrūti ar savu milzīgo daudzveidību, kur katra ainava šķiet veidota pēc mākslas darba kompozīcijas principiem. Karēlija, Karpati, Krimas kalni, Kaukāzs, Urāli, Tjanšans un Pamirs – tas ir pieredzējums, kas bagātinājis gan garīgi, gan emocionāli. Nekad neesmu atzinis dīku dirnēšanu kādas jūras pludmalē, nekad neesmu spējis dienām klimst pa svešu pilsētu ielām – tikai dzīvā daba ar savu daudzveidību mani ir saistījusi. Par pilsētām varu jūsmot tikai Aleksandra Čaka dzejā, jo dzejnieka vārsmās tā vairāk uzspēlē, brīžam pat ironija, nevis patiess dvēseles pārdzīvojums.
***
Aizvadītā gadsimta sešdesmitajos gados cilvēce pilnā balsī sāka runāt par dabas aizsardzību. Sākumā kautri, bet šīs noskaņas atnāca arī līdz Latvijai. Rīgā veidojās Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība, sākumā patiesi sabiedriska organizācija.
Turpmāk vēl.
