Kurš pateiks, kad Latvijā radās Līgo svētki? Domāju, tie ir tikpat seni, kā latviešu tauta.
Līgo vakars un Jāņu diena ir vieni no latviskākajiem svētkiem, par kuriem 12. gadsimtā brīnījās jau vācu krustneši, ienākot Latvijā un nosaucot tos par pagānu orģijām.
Katrs iebrucējs ir centies vai nu aizliegt šos svētkus, vai padarīt tos par izdzeršanās svinībām, jo senie latvju rituāli ienācējiem bija bīstami – tie neļāva zaudēt latvju identitāti. Rituāli bija saistīti ar zemes auglību, tuvību dabai, kas šajā laikā ir pilnā plaukumā, ar saules kultu, iešanu no mājas uz māju ar dziedāšanu, kas raksturoja saticību un pārticību.
Šīs tradīcijas tiešām daudzus gadus šķita aizmirstas. Tās pārklāja iztrakošanās un dzeršana, ko sāka kultivēt jau vācu muižnieki, cerot nodzirdīt latviešu tautu, bet īpaši dzeršana uzplauka padomju gados. Šķita, ka maz vairs atceras, kā īsti svinēja Jāņus un kāda ir to nozīme.
Tomēr tautas atmiņu nevar izdzēst. Tāpēc man ir prieks, ka brīvvalstī ar katru gadu aizvien vairāk latvieši atjauno savas tradīcijas, nesaistot Līgo vakaru vien ar alus dzeršanu un šašliku ēšanu. Jau vairākus gadus Jērcēnos vasaras saulgriežus svin ar visiem senajiem rituāliem, Zvārtavā šogad iekārto Jāņu tematisko telpu, kuras veidošanā piedalās iedzīvotāji, pagastos folkloras kopas dzied Jāņu dziesmas, radošajās darbnīcās māca pīt vainagus. Jāņi atdzimst savā patiesajā būtībā. Pirmajā vietā atkal nostājas cilvēka saistība ar dabu. Dziesmas slavē Jāņu zāles, to dziedinošo spēku. Atklājas, ka nekas tautā nav miris. Paldies jāsaka kultūras darbiniekiem, kuri sekmīgi uztur dzīvas tautā esošās latviskās tradīcijas. Lai tās arī turpmāk tikai zeļ un nostiprinās, lai pāri gadskārtām mūžam skan Līgo dziesmas! Tās apliecina, ka tauta ir stipra un aug.
