Šoreiz domāju par to salīdzināšanu, kas skar politiskos procesus. Teiksim, ja cilvēki vērtē bijušās un esošās valdības, tad vienmēr liekas, ka agrākās bijušas labākas.
Šoreiz domāju par to salīdzināšanu, kas skar politiskos procesus. Teiksim, ja cilvēki vērtē bijušās un esošās valdības, tad vienmēr liekas, ka agrākās bijušas labākas. Gandrīz kā savulaik man teica daži smiltenieši: bija mums Zirga Galva, bet vietā dabūjām Aitas Galvu. Šāds salīdzinājums raksturo galējību cienītājus, bet tādi nu reiz mēs esam.
Nupat Maskavā Mihaila Gorbačova sniegtās preses konferences laikā kāds mūsdienu deputāts izkliedza, ka izbijušo prezidentu pienāktos tiesāt par PSRS sagraušanu. Uz to Gorbačovs atteica: “Aizveries!”
Varam salīdzināt arī politiķus pēc šķietami nebūtiskām pazīmēm. Bieži mēdz pieminēt maza auguma cilvēku nepilnvērtības kompleksus, kas tiek kompensēti visdažādākajā veidā. Napoleons to darīja pa savam. Savs “stils” bija Ļeņinam, savs Staļinam. Mūsdienās uzskatāms piemērs ir Putins. Latvijas gadījumā varam salīdzināt patiesi talantīgo dzejnieku Edvardu Virzu un tagad aktuālo Aivara Lemberga personību. Varam salīdzināt, bet varam runāt arī par izņēmumiem. Kā kuram patīk.
Ļaunums nemirstīgs
Nav šaubu, ka Sadams Huseins bija ļaunuma iemiesojums. Prezidents Bušs šo ļaunumu iznīcināja, bet vietā saņēma vēl daudzgalvaināku nezvēru reliģiskā fanātisma izskatā. Un secīgi varam pieminēt Ahmadinedžada nākšanu pie varas Irānā, kura ļaunuma potences vēl īsti neesam iepazinuši.
Viens no ilgmūžīgākajiem ļaunuma iemiesojumiem ir Lībijas prezidents Muamars Kadafi, kas savu nelielo, bet ar naftu bagāto zemi nosaucis par “demokrātisko džamahīriju”, ko var tulkot kā “demokrātisko demokrātiju”. Tieši Kadafi savulaik organizēja pasažieru lidmašīnas uzspridzināšanu virs Lokerbijas Anglijā – vienu no drausmīgākajiem teroraktiem cilvēces vēsturē. Bija gadījums, kad NATO lidmašīnas veica iznīcinošu triecienu pa Lībijas militārajiem objektiem, pēc tam četri lidmašīnas spridzināšanā atmaskotie teroristi tika tiesāti.
Vienbrīd radās iespaids, ka attiecības starp Lībiju un Eiropu uzlabojās – stiprinājās ekonomiskie sakari. Bet Kadafi palika uzticams pats sev, kad izraisīja starptautisku skandālu ar Bulgārijas medmāsu notiesāšanu uz nāvi, vainojot viņas daudzu bērnu inficēšanā ar HIV. Fakti gan liecināja, ka inficēšanās notikusi jau pirms bulgāru medmāsu ierašanās, bet Lībijai bija vajadzīgs, lai slēptu savas iekšējās nejēdzības. Bet ne tikai tāpēc. Kadafi it kā gribēja Eiropai atspēlēties par notiesātajiem Lokerbijas spridzinātājiem, pie viena cerot no Eiropas izkaulēt nepieciešamos labumus.
Gods kam gods, Eiropa panāca nevainīgo bulgāriešu atbrīvošanu, un šo faktu der salīdzināt ar Krievijas vienaldzību gadījumos, kad kaut kur Āfrikas cietumos tiek ieslodzīti nevainīgi krievu jūrnieki vai lidotāji.
Sarunas ar Kadafi vada Briseles augstākā amatpersona Barozu, bet Francijas prezidents Sarkozī sarunāt deleģēja savu sievu, kas sākusi politikā spēlēt Eiropas tradīcijās neraksturīgu lomu. Tiesa, pats Sarkozī tagad nonācis oponentu apšaudes epicentrā, jebšu franču sabiedrība nespēj pieņemt sava prezidenta solījumus Lībijai pārdot lidmašīnas (ko nedarīja pat Putins), un, kas vēl satraucošāk, franči Lībijai sola izpalīdzēt ar kodoltehnoloģijām.
Krievijā pazīstamais impērijas ideologs Aleksandrs Prohanovs Kadafi nosauc par arābu pasaules pasionāriju. Pretēju viedokli pauž žurnālists un vēsturnieks Leonīds Mļečins, kas Kadafi dēvē par “riebīgu nelieti” (krieviski “merzavec”). Es vairāk pievienojos pēdējam raksturojumam.
Gandrīz dvīņubrāļi
Lai cik nikna būtu cenzūra Krievijā, tā tomēr nespēj noslāpēt pilnīgi visus ziņu kanālus. Bet līdzās ziņām mēdz būt arī viedokļi, un šajā darbības laukā daži mēlneši saskatījuši liktenīgu līdzību Putina un Lugovoja starpā, kas abus izbijušos čekistus vedina uzskatīt par dvīņubrāļiem. Sarkasma cienītāji nākamajās prezidenta vēlēšanās rosina balotēties pašu “misteru Poloniju”, proti, Ļitviņenko indētāju Lugovoju. Politiskais saspringums attiecībās starp Maskavu un Londonu varbūt nebūtu tik uzblīdis, ja angļu prokuratūra būtu nedaudz atkāpusies no saviem tradīciju žņaugiem un savāktos pierādījumus radioaktīvā polonija lietā nodevusi publicēšanai presē vai vismaz internetā. Noslēpumainība nākusi par labu Lugovojam un tiem, kuri viņa rokās ielika nāvekli, tāpēc cilvēks, ko liela daļa Eiropas uzskata par slepkavu, Krievijā kļuvis par dienas varoni, un nav grūti ievērot, ka viņa runas stils gandrīz vai kopē prezidentu Putinu.
Gribas piesaukt kādu no jau minētā Prohanova atklāsmēm. Kad Putins parupjā manierē ieteic angļiem mainīt savas smadzenes, Prohanovs saskata netiešu mājienu, ka smadzenes mainīt nāksies arī tagadējai Krievijas elitei. Ja Putina iedibinātais politiskais kurss turpināsies, tad, pēc Prohanova, nāksies represēt un nomainīt visu tagadējo Kremļa eliti, kas maz domā par valsts (impērijas) stiprināšanu, bet galveno vērību velta savu personisko naudas zutņu pildīšanai un salaupīto bagātību nobēdzināšanai ārzemēs. Prohanovs velk paralēles ar to represiju vilni, kā rezultātā Staļins nolikvidēja veco Ļeņina-Trocka gvardi ar tās murgiem par proletariāta vispasaules revolūciju, lai vietā nostiprinātos tā politiskā elite, kura izveidoja sarkano impēriju. Šaušalīgs salīdzinājums, bet Prohanovs mierina, ka represēt var dažādi, teiksim, padzenot pensijā vai pārceļot darbā uz ārzemēm.
Maza piebilde par kaut ko mazu
Krievus kaitina daži amerikāņi, kas uzskata, ka Krievija aizņem teritoriju, kas pārāk liela vienai valstij. Šai salīdzinājumu mērogā Latvija pārāk maza, lai politiķi ķīvētos par katru apgrauztu kaulu.
Bet liksim lietā salīdzinājumu metodi. Veselības ministrs Vinets Veldre varen nokaitinājis mediķus, ieskaitot arodbiedrības līderus. Iepriekšējais ministrs Gundars Bērziņš arī strādāja ar atvēzieniem, arī tolaik brieda neapmierinātība ar atalgojumu un ārstu prestižu sabiedrībā, bet ministrs Bērziņš netēloja lepnu ķeizaru, gāja runāt ar pašiem medicīnas darbiniekiem, uzklausīja, pārliecināja, vajadzības gadījumā dāmām pabučoja rociņas, un viss nokārtojās. Veldre laikam pieradis vairāk darboties ar četrkājainajiem pacientiem, tāpēc ārstu un medmāsu sāpi pilnībā nesaprot.
Tikpat distancēts no tautas liekas pasta priekšnieks Gints Škodovs. Ar pasta problēmu pārzināšanu viņam veicas itin labi, bet nelaime tā, ka pasts kalpo cilvēkiem vispār. Un te nu gan Škodovs jūtas nepatīkami pārsteigts, ka Latvijas laukos aizvien vēl dzīvo un strādā cilvēki, kam pasts spiests piegādāt avīzes, izmaksāt pensijas un pārsūtīt vēstules. Dīvaini, bet mūsu tehnikas un tehnoloģiju laikmetā pasta pakalpojumi kļuvuši mazāk rentabli kā tālajos zviedru laikos, kad pa Vidzemes baltajiem ceļiem traucās zirgu vilktas pasta karietes.
