Šās nedēļas nogalē savus absolventus kopā pulcē skolas Smiltenē, Valkā, Vijciemā. Rit laiks, izglītības iestādes tiek reorganizētas vai slēgtas, taču bijušo audzēkņu atmiņās viņu skola dzīvos vienmēr. Apliecinājums tam ir arī šo sestdien gaidāmais Valkas 2. vidusskolas absolventu salidojums, kaut tādas izglītības iestādes mūsdienās vairs nav.
Varbūt šī sestdiena būs skumīgāka ne vienam vien Smiltenes ģimnāzijas absolventam, jo jau kopš šās vasaras vairs nebūs arī tādas ģimnāzijas. Ģimnāzijas, Centra vidusskolas un Trīs pakalnu sākumskolas vietā tiks izveidota Paula Līvena Smiltenes vidusskola.
Ja runājam par skolu ēkām jeb materiālām vērtībām, tad tas ir stāsts par tiem pašiem vēžiem, tikai citā kulītē, jo tās nekur nepazudīs. Taču garīgie simboli gan būs citi.
“Laiks aizrit stundās, mirkļos, gadu simteņos, Bet reizēm tomēr atpakaļ tas nāk. Tev pieder skolas laiks un atbalss gaiteņos, Ko šodien mazliet aizņemties tu nāc…” Smiltenes ģimnāzijas himna, kas sākas ar šiem vārdiem, oficiālos sarīkojumos, iespējams, būs dzirdama vairs tikai šo sestdien, skolas salidojumā.
Taču katram laikam ir jādod savas nodevas, un viena no tām mūsdienās ir jaunu, lielu izglītības iestāžu veidošana. Sentiments ir jāliek malā un jādomā, kā labāk būt nākotnē.
Kaut arī ikvienam bērnam neapšaubāmi pamatu pamatus dod viņa ģimene, bet skola tikai tālāk izkopj viņa spējas, pedagogu loma šajā procesā ir nepārvērtējama. Ja kāds skolotājs savu priekšmetu neizskaidros saprotami, tad bērnam uz kādu tālāko dzīves lappusi durvis var aizcirsties uz visiem laikiem. Tāpēc ceru, ka ne bez pamata sakultais ūdens par Smiltenes jaunās skolas nosaukumu nosēdīsies un tālāk dienas kārtībā būs pats galvenais – skolas dotās izglītības kvalitāte. Forma ir svarīga (šajā gadījumā – izglītības iestādes nosaukums), taču vēl svarīgāks ir saturs jeb skolas iedotā ceļamaize saviem audzēkņiem.
