Smiltenes novada muzeja jaunā vadītāja Ina Rubene šajā amatā ir tikai nepilnus divus mēnešus, taču jau skaidri nodefinējusi savus mērķus un sākusi konstruktīvi strādāt pie muzeja akreditācijas procesa. Tas ir ārkārtīgi apjomīgs darbs, ko nevar paveikt viens cilvēks, tādēļ vadītāja sabiedrību aicināja uz diskusiju “Kādam būt Smiltenes novada muzejam” Mēru muižā.
Dalībnieku vidū bija pašvaldības pārstāvji, vietējie iedzīvotāji, novadnieki, kā arī nozares speciālisti. Diskusiju vadīja bijušais ilggadējais Latvijas Radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts, kuru patīkami pārsteidza, ka absolūti visi klātesošie bija ieinteresēti, kādam vajadzētu būt Smiltenes novada muzejam, kurš pastāv jau piecus gadus.
“Biežāk mēdz notikt tā, ka ir divi sparīgi runātāji un daži, kuriem pienākums liek būt klāt. Varēja just, ka šeit tiešām ir sanākuši interesenti. Izskanēja visdažādākie priekšlikumi, ieskaitot ļoti piesardzīgus izteikumus, kurus varētu uzskatīt par grožu savilkšanu ne tikai no novada domes, bet arī cilvēkiem, kam ir pieredze un šī muzeja lieta interesē. Te tiešām ir daudz, ko darīt. Tas, ko es redzu – muzejs ir kā kodols, ap kuru kā ap sauli riņķo sistēma ar dažādiem elementiem, kas nav pašvaldības, bet gan privātā biznesa kompetencē,” “Ziemeļlatvijai” pēc diskusijas stāsta D. Kolāts.
Vēl būtiski esot nolikt darāmo darbu secību, apzināties, kas ir svarīgāk – labot jumtu vai veikt krājuma uzskaiti, kas līdz šim nav izdarīta.
“Ja grib darīt visu uzreiz, tas ir trakās mājas variants, budžets jau arī ir ierobežots. Pozitīvā ziņa ir tā, ka katrs savā kompetences vai sapratnes līmenī pateica ko svarīgu, un tas starp latviešiem ir rets gadījums. Mājās došos ar patīkamu, izpildīta pienākuma sajūtu. Esmu ieinteresēts atgriezties šeit pēc kāda laika, piemēram, gada, lai palūkotos, vai ir izdevies paveikt iecerēto. Es, protams, ticu, ka izdosies. Sanāk, ka esmu stāvējis klāt starta šāvienam,” saka D. Kolāts.
Smiltenes novada muzeja vadītāja I. Rubene ir gandarīta par notikušo un sauc diskusiju par izdevušos. “Man ļoti patika, ka viedokļi izskanēja publiski, un tas deva pārliecību, ka strādājam pareizajā virzienā. Pat ja kādam bija skarbāks viedoklis, viņš deva savu svētību, lai viss notiktu. Muzejam ir jābūt kvalitatīvam,” uzsver I. Rubene.
Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Gints Kukainis ir pārliecināts, ka tikšanās bija lietderīga, jo kopā pārrunāti pirmie darbi, kas saistīti ar muzeja akreditāciju, kā arī ieskicēts nākotnes redzējums. “Domāju, šī diskusija bija nepieciešama vairāk muzeja vadītājai, lai viņa spētu labāk uztvert un saprast gan pašvaldības, gan sabiedrības, gan Mēru iedzīvotāju redzējumu. Tas bija ļoti vērtīgi,” piebilst mērs.
Ilggadējais Latvijas Radio ģenerāldirektors uzsver, ka iedzīvotāju iesaiste un sadarbība ir svarīga jebkurā jomā, vai tā būtu pasākumu rīkošana vai muzeja izveide. “Nesen veidoju savā dzimtajā novadā vienu festivālu. Tad pats izjutu, cik svarīgs ir atbalsts un palīdzīga roka kaut vai atrast šoferīti vai dabūt malkas sagādātāju. Un cilvēks uzreiz jūtas novērtēts. Ne vienmēr ir jāprasa idejas – kāds varbūt ir labs dārznieks, kas nopļauj mauriņu. Svarīgākais, atrast katrā no tiem entuziastiem viņam piemērotāko pielietojumu. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, līdz ar to arī idejas virzītāji iegūst citu reputāciju. Protams, jāaicina arī lielie speciālisti, bet, ja man jāizšķiras, kas ir prioritāte, tad tā ir cilvēku iesaistīšana,” padomu neliedz D. Kolāts.
Kādam būt Smiltenes novada muzejam?
Andris Pauls-Pāvuls, aitkopis:
– Man ir divas vecmāmiņas un viens vectētiņš, kuri ir dzimuši un nākuši no spēcīgām dzimtām Smiltenes novadā, bet pats esmu uzaudzis Rīgā un tikai pirms desmit gadiem atgriezies Smiltenes novadā. Pirms dažiem gadiem, iegriežoties muzejā, nevarēju neko uzzināt un izpētīt. Pazīstu vairākus privātkolekcionārus, kuriem ir daudz lielāki krājumi nekā šim muzejam.
Manuprāt, prioritāte būtu muzejam nodarboties ar zinātnisko izpēti, jo tā darbību precīzi reglamentē Muzeju likums. Tur precīzi definēts, kādam jābūt pašvaldības muzejam un ar ko tam ir jānodarbojas. Šeit es saskatu mēģinājumus, labi gribot, salikt divus vienā. Ja atceramies, nesen Smiltenē tika prezentēta jauna ēka – baseins kopā ar bibliotēku, un, kā redzam, šis projekts nav izdevies. Protams, šeit Smiltenes novada muzejs viens pats nevar pavilkt visu Mēru muižas uzturēšanu. Nopietni jāpiesaista klāt privātais sektors, bet muzeja vadītājai vairāk vajadzētu nodarboties tieši ar esošās kolekcijas aprakstīšanu un Smiltenes novada izpēti, nevis muižas remontdarbiem un vairāku hektāru lielā parka labiekārtošanu.
Man ir ļoti žēl, ka Smiltenes novadam līdz šim nav bijusi nopietna zinātniska pieeja novada pētīšanā. Domāju, ka muzeja vadītājai būtu jāsāk ar privāto kolekciju apzināšanu, skolu un pagastu kolekcijām. Akreditācija ir ļoti sarežģīts process un, ja mēs dzirdējām, ka bēniņi ir pilni ar spaiņiem un bļodām, tad šis process sevī ietver gan aprakstītās kolekcijas esību, gan arī to, lai šī kolekcija atrastos drošā vietā. Tas ir ne tikai vesels jumts, bet arī krājuma glabāšanai atbilstošs mikroklimats. Nestādos priekšā, kā esošā situācijā līdz gada beigām to varētu izdarīt.
Emīls Kalējs, smiltenietis, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes absolvents:
– Smiltenes novada muzeju apmeklēju, ja nemaldos 2012. gadā, Muzeju nakts ietvaros. Tolaik sāku studēt Vēstures fakultātē. Tas, ko es šeit redzēju pirms dažiem gadiem, bija neapmierinoši. Skatījos kritiski, bet tagad, izlasot rakstu laikrakstā “Ziemeļlatvija” par muzeja jauno vadītāju, sapratu, ka notiek virzība uz priekšu.
Esmu jauns cilvēks un man ir dažādi mērķi un redzējums. Šis ir viens no interesantākajiem projektiem, kam varētu pilnvērtīgi sniegt savu artavu. Esmu gatavs ar savu studiju laikā iegūto pieredzi palīdzēt Smiltenes novada muzejam attīstīties.
Muzejam ir jābūt daudzpusīgam, lai piesaistītu apmeklētājus, jo vietējie iedzīvotāji jau katru dienu te nenāks. Tajā pašā laikā nevaram aizmirst muzeja formu kā tādu. Jāiegulda liels darbs Smiltenes novada vēstures izpētē.
Šī diskusija bija laba, jo ir nepieciešama arī kritika un ieskats problēmās, lai varētu tās risināt. Vienīgi žēl, ka netika pierakstīts viss, par ko diskutējām. Izskanēja labas idejas, kas noderētu muzeja vadītājai tālākajā darbībā. Patreiz kā lielāko problēmu, kas aizkavē attīstību, saskatu ēkas tehnisko stāvokli un krājuma izvedi.
Vija Meistere, mērēniete, Birzuļu bibliotēkas vadītāja:
– Kā es, mērēniete, varētu nenākt uz tuvāko sabiedrisko ēku? Tas man ir svarīgi. Notika konstruktīva diskusija, domāju, ka jaunajai vadītājai tā ļoti palīdzēs. Pārsvarā visiem ir vienots viedoklis par to, ka muzejam jābūt akreditētam, un pirmais, kas jāizdara, ir jāsakārto krājums. Vienīgi dalās viedokļi par to, vai muzeju attīstīt zinātnisku un pētniecisku vai kā izklaides un atpūtas vietu. Atbalstu abas ieceres, jo ir jābūt arī atpūtas zonai, kas šajā gadījumā varētu būt muižas parkā. Ja es kā apmeklētāja nāktu uz muzeju, gribētu, lai katru reizi ir kādi jauninājumi. Izskanēja informācija, ka viena ekspozīcija stāv trīs gadus. Tas nozīmē, ka vienu reizi atnākšu, bet tad trīs gadus nē.
Linda Karlsone, Bilskas pagasta pārvaldes vadītāja:
– Izskanēja viedokļi, kas gan atbalsta muzeja tapšanu, gan arī pretrunīgi. Katrā ziņā šāda veida diskusijas mums kā šī darba veicējiem palīdz paskatīties uz to, kas vēl ir jāuzlabo. Sapratu arī, ka cilvēki jau nemaz nepamana paveikto darbu, kas šeit ir ieguldīts ēkas uzturēšanai. Dažiem radies priekšstats, – ja nenotiek radikāla attīstība, tad nenotiek nekas. Arī turpmāk muzeja tapšanas gaitā jānotiek diskusijām, un tās mūs novedīs pie mērķtiecīgām un pareizām atziņām un lēmumiem.
Smiltenes novada muzejam jābūt tādam, kas cilvēkus uzrunā. Tam nevajadzētu būt agrāko laiku iespaidā, kurā cilvēks ienāk, ieskatās vienā, otrā, trešajā vitrīnā un aiziet prom. Mums ir nepieciešams muzejs, kurā var darboties. Cik ilgs ceļš ejams? Pirmais uzdevums ir panākt akreditāciju. Gada beigas ir vēlākais, kad jāiesniedz akreditācijai visi nepieciešamie dokumenti. Kā jau diskusijas laikā domes priekšsēdētājs teica, uz milzīgām investīcijām tuvāko triju gadu laikā mēs nevaram cerēt. Tas nozīmē, ka jādomā par ēkas uzturēšanu un lokāliem remontiem. Ceru, pēc desmit gadiem vajadzētu būt tā, ka mēs teiktu – darbs ir izdarīts. Tas nebūs uz burvju mājiena vienā reizē, bet ļoti pakāpenisks darbs, kam galu galā vajadzētu vainagoties ar košiem augļiem.
Jaunā vadītāja ir ļoti enerģiska, neļauj iesīkstēt. Domāju, ka mums varētu izveidoties laba sadarbība, jo viņa strukturēti pasaka, kas ir jādara un ko no tevis gaida, līdz ar to vienkārši ir arī komandas biedram.
Mana kā pagasta pārvaldes vadītājas funkcija ir ēkas saimnieciskā uzturēšana. Tā ir mūsu konkrētā sadarbība. Līdz šim pagasta pārvaldes pārziņā bija tikai muižas parks, kas katru gadu uzturēšanai prasīja piecus līdz sešus tūkstošus eiro. Drīz būtiski mainīsies struktūra, un pagasta pārvaldes pārziņā būs parka un arī ēkas saimnieciskā puse. Man nav tādu datu, cik iepriekš Zinaida Bērza (Smiltenes novada muzeja iepriekšējā vadītāja – red.) bija paredzējusi budžetā naudu muižas uzturēšanai, bet tik, cik jaunajai vadītājai vajadzēs, centīsimies palīdzēt. Noteikti salabosim jumta kritiskākās vietas, veiksim kosmētisko remontu krājuma glabāšanai nepieciešamajās telpās. Izstrādāsim arī tehniski ekonomisko projektu apkures sistēmai. Bet tas nenozīmē, ka jau šogad Mēru muižā būs jauna apkure. Jāatzīst, ka Mēru ciematā apkures katls ir kritiskā stāvoklī. Būs jāiegulda lieli līdzekļi. Viens no variantiem, kas tiks skatīts – veidot katlu māju tā, lai pakāpeniski tai varētu pieslēgt klāt arī muižu.
