174. turpinājums. Zvirbuļi, kas mitinājās labības šķūnī, bija tik pierasti, ka vēlāko kolhozu ēras lauciniekiem vajadzēja justies mazliet bārenīgiem bez jautrajiem čivinātājiem.
174. turpinājums
Zvirbuļi, kas mitinājās labības šķūnī, bija tik pierasti, ka vēlāko kolhozu ēras lauciniekiem vajadzēja justies mazliet bārenīgiem bez jautrajiem čivinātājiem. Ziemā žagatas nāca pagalmā, jo pie lopu virtuves vienmēr bija kaut kas atrodams no mājlopu ēdiena paliekām. Savukārt ap veco riju mēdza pulcēties sarkankrūtīšu bars, sniega vienmuļo baltumu atdzīvinot ar košākiem krāsu triepieniem. Vēl tālāk, kur pļavas malā pelēksnīja siena šķūnis, reizēm gājēju mēdza iztrūcināt laukirbju bars. Un tā gan ziemas, gan vasaras bija piepildītas ar brīnumiem.
Vai mūsdienu bērni zina, kā smaržo svaiga siena klēpis? Un kāda neaizmirstama smarža ir nopļautu rudzu kūlītim?
Vasaru un rudeņu cēlieni, pildot gana pienākumus. Un bula laika pusdienlaiki, kad pieaugušie sagūluši diendusā, kad dabā iestājies klusuma stingums, kad piesaulē aicināt aicina pie sevis smaržīgas meža zemenes ar trīskāršā gredzenā saritinājušos zalkti vidū. Un mazās Nāružiņas seklie atvariņi ar apbrīnojami daudzveidīgu dzīvo radību.
Tie tikai mirkļi, mazas epizodes nemitīgajā dabas mainīgumā visas bērnības garumā. Tā bija bērnība bez televizora, bez interneta un telefona, bez vizināšanās automašīnā, gandrīz bez rēcošajiem traktoriem un lidmašīnām. Pat rudeņos kulšanas talkas ar tālu dzirdamo kuļmašīnas dziesmu likās tikai daļa no dabas, tāds kā vasaras kopsavilkums. Vai šodien var kāds pateikt, ar kādu smaržu un garšas buķeti atšķiras rupjmaize, kas cepta no jaunās ražas rudziem? Es to atceros visu mūžu, kaut vārdos aprakstīt nespēju. Mūsu normatīvās valodas lietišķais stils nav piemērots, lai noraksturotu pārāk smalkas nianases, bet tēlainā dzejnieku izteiksme ļauj katram lasītājam brīvu tulkojumu, kas atbilst viņa dzīves pieredzei un dvēseles stāvoklim.
Turpmāk vēl.
