Godavārds, mani tracina un reizēm gribas tos vīzdeguņus kārtīgi sapurināt, lai viņi Latvijas iedzīvotājus beigtu dalīt divās grupās – patriotos un idiotos. Teicēji uzskata, ka visi tie, kas esam te palikuši dzīvot un strādāt, nevis sakravājuši čemodānus un aizbraukuši uz svešām zemēm lielo naudu pelnīt, tik tiešām ir neuzņēmīgi, gļēvi un visādi citādi nekam nederīgi indivīdi. Piederu pie četrdesmitgadnieku “ar astīti” paaudzes. Teikšu godīgi, neviens no manas vidusskolas klases nav aizbraucis no Latvijas. Ne tāpēc, ka dumjš un gļēvs, bet tāpēc, ka saredz iespēju un īsto un vienīgo vietu tikai savā zemē. Cits ir mazāk vai vairāk veiksmīgs savā dzīvē, bet nekad neesmu dzirdējusi, ka pie kādas likstas vainojama Latvija. Nesen izlasīju teicienu, ka Latvija latviešiem ir kā kupls ozols, zem kura zariem pārlaist negaisus un vētras. Visnotaļ patriotiski, bet tomēr tik patiesi. Savā zemē jūtos kā cilvēks, nevis kā trešās pasaules pilsonis, kurš atbraucis svešumā darīt darbus, kuri pamatiedzīvotājiem ir par smagu un netīru. Cita lieta, ja citās zemēs ir iespēja iegūt labāku izglītību, profesionālu izaugsmi vai uz dzīvi jāpārceļas dēļ lielas mīlestības. Esmu aizdomājusies arī par šiem jautājumiem, tāpēc ka pašai aug divas meitas. Gadījumā, ja kāda izteiks vēlmi studēt ārzemēs vai kādu laiku gūt dzīves pieredzi, mēģināšu neprotestēt. Grūti gan būs, bet, zinot, ka agri vai vēlu bērni izaug un aiziet savu ceļu, viņu izvēle būs jāpieņem. Taču kamēr mūsu bērni aug, vecāku uzdevums ir ar savu dzīves piemēru rādīt, ka arī Latvija ir iespēju zeme, bet ne viss jāmēra tikai naudā. Vajag tikai gribēt te dzīvot un kārtīgi strādāt, nevis žēloties. Un vispirms sākt ar savu māju un durvju priekšu un tad ar sevi pašu.
