Nezinu, kā to var skaidrot, bet mūsu valstī ik pa laikam tiek rīkotas dažādas akcijas, lai glābtu situāciju, kad “vilks jau ir aitās”.
Nezinu, kā to var skaidrot, bet mūsu valstī ik pa laikam tiek rīkotas dažādas akcijas, lai glābtu situāciju, kad “vilks jau ir aitās”. Lai atceramies asiņainos Jāņus, pēc kuriem tikai tā pa īstam visi saprata, ka svētku laikā dzer daudz un pēc tam brauc kā nejēgas.
Šobrīd plašsaziņas līdzekļos ik pa laikam parādās ziņas, ka pazuduši bērni. Pusaudži, trīsgadīgi mazuļi, jaunieši… Cits klejo, citu nolaupa, vēl cits kļūst par nozieguma upuri. It kā bērni pazuda jau arī pirms tam, bet tā pa īstam šai problēmai pievērsa uzmanību tikai pēc Inčukalna meitenes Justīnes nogalināšanas. Tagad atbildīgās institūcijas prāto un lemj, ko darīt, lai pazudušos bērnus atrastu un, galvenais, laikus sāktu meklēt.
Nezinu, kā jums, bet man šķiet, ka šajā problēmā akcents būtu jāliek jau paša pirmsākumā. Kāpēc viņi pazūd? Kāpēc klejo? Kāpēc visbiežāk nelaimē nokļuvušos ir pieskatījusi vecmāmiņa vai vispār neviens nav pamanījis kur, kad un kāpēc devies pazudušais?
Nupat izlasīju ziņu, ka Latvijā palielinājušies dzimstības rādītāji. Jāpriecājas? Varbūt, bet tomēr ar dalītām izjūtām. Vai jūs zināt, ka daudzi cilvēki, runājot par plānoto ģimenes pieaugumu, uzsver, ka viņiem būs nevis bērns, bet – nauda. Ir ļoti jauki, ka valsts rūpējas par to, lai dzimtu vairāk mazuļu, bet tikai materiālais stimuls šo jautājumu risināšanā rada tieksmi vairoties indivīdiem, kam gaidāmais pabalsts lieti noderēs grādīgās dziras iegādei. Skarbi, bet tā nu mēs vairojamies.
