Patiesībā gribēšana redzēt savas neizdzēšamās “pēdas” vēsturē nemaz nav peļama, bet, jo vairāk gadu dzīvoju šajā zemē, jo vairāk mani tracina cilvēku vēlme pārrakstīt vēsturi.
Laikā, kad arvien mazāk jauniešu un pat vidējā paaudze atver grāmatu un iedziļinās saturā, ir ļoti vienkārši manipulēt ar cilvēku prātiem. Parādās ideoloģijas šedevri vai vienkāršas iegribas, kas domājošu un vēl patstāvīgi spriest spējošu cilvēku nebeidz pārsteigt reizi no reizes.
Smiltenes gadījums, kad pēkšņi esam “jaunas” vēstures atklājumos, ir spilgts piemērs. Izrādās, kāds nācis klajā ar iniciatīvu latviešu tautas gaismas nesēja simbolam – skolai – dot dzimtmuižnieka vārdu. Lai ietu vēl tālāk – muižniekam būšot Smiltenē arī piemineklis.
Kas tā ir mūsu tautai par gadsimtos apziņā iedzītu locīšanās un rokas laizīšanas māniju, kuru neprotam vai negribam zaudēt?
Līdzībās runājot – tas ir kā daudzbērnu ģimenes jaunākās atvases jūsmošana par valstī bagātākā cilvēka dāsno un mīlošo dabu, neredzot savas nabadzīgās māmuļas sastrādātās rokas, negulētās naktis un maizes kumosu bez pavalga… Tā dzīvojam… Mūsu latviskajā pilsētā vēl nav neviena pieminekļa – ne Latvijas dižgariem, ne pašmāju vīriem vai sievām, kuru darbi ir pilsētas vaibstos un cilvēku atmiņās. Skolotāji, mediķi, ceļinieki un vienkārši darbarūķi – katrs no viņiem ir pelnījis smilteniešu iedegtu piemiņas svecīti vai ziedu īpašā piemiņas vietā. Vēl jo vairāk paldies ir pelnījuši tie, kuri savu darba dzīvi veltījuši savai pilsētai, bet tagad jūtas lieki un aizmirsti.
Nenoliedzot nopelnus, ko firsts Līvens devis sev uzdāvinātās muižas infrastruktūras uzlabošanā, tomēr nevēlos likt ziedus pie viņa pieminekļa domājot par savu skolu, kura man iemācīja lasīt grāmatas un, loģiski vērtējot vēstures notikumus, izveidot savu patstāvīgu vērtējumu latviešu tautas likteņgaitām.
