Diennakti ilgs skrējiens vai pārgājiens pa purvājiem un pielijušiem mežu masīviem. Līdz asinīm noberztas, pietūkušas un izmirkušas kājas, saplēsts apģērbs, atpūtai – daži mirkļi kaut kur biezoknī, tumsā vai teltī, ko nežēlīgi mērcē lietusgāzes…
Diennakti ilgs skrējiens vai pārgājiens pa purvājiem un pielijušiem mežu masīviem. Līdz asinīm noberztas, pietūkušas un izmirkušas kājas, saplēsts apģērbs, atpūtai – daži mirkļi kaut kur biezoknī, tumsā vai teltī, ko nežēlīgi mērcē lietusgāzes…
Šis nav stāsts par vienu cilvēku, kas nejauši apmaldījies un meklējis mājupceļu no meža. Šādā pārbaudījumā pavisam brīvprātīgi devās teju 400 cilvēki no 10 valstīm, tostarp Austrālijas. “Tas ir Eiropas čempionāts rogainingā. Tā ir viena no orientēšanās sporta disciplīnām – visgarākā, visekstrēmākā un visgrūtākā, jo dalībniekiem 24 stundu laikā ir jāveic vairāk nekā 100 kilometru gara distance,” vaicāts, kas īsti norisinājās Launkalnes pagasta mežos, atbild viens no pasākuma organizatoriem Raimonds Lapiņš.
Distancē ir izvietoti 70 kontrolpunkti, un sportistu komanda, kurā ir no diviem līdz pieciem dalībniekiem, var izvēlēties, kurus kontrolpunktus ņemt, kurus neņemt. Par katru kontrolpunktu piešķir ieskaites punktus, bet kontrolpunkti ir ar dažādām vērtībām. Var izvēlēties tālākos vai grūtākos, kas ir vērtīgāki, vai vieglākos, kas atrodas tuvāk starta un finiša zonai. Uzvar tā komanda, kura uzkrājusi vairāk punktu.
“Rogaininga saknes meklējamas Austrālijā, kur šī disciplīna izveidota 1976. gadā. Viņiem katru gadu regulāri notiek štatu čempionāti, un 1992. gada sāka rīkot arī Pasaules čempionātus, kas norisinās katru otro gadu. Pirms četriem gadiem sākās Eiropas čempionāti, un šis sporta veids no Austrālijas pārnāca uz arī uz Eiropu. Šobrīd Eiropā jau attīstītas rogaininga lielvalstis – Čehija, Igaunija, daļēji Krievija –, un tagad varu droši apgalvot, ka arī Latvija,” vērtē R. Lapiņš.
Nav noliedzams, ka šis ir īpaši grūts sporta veids, tāpēc izbrīna, kas sportistus dzen šādā skrējienā. “Tas ir izaicinājums pašam sev. Iespēja pārbaudīt, uz ko esi spējīgs. Te cilvēks var nonākt tuvu savu spēju robežai un mēģināt tās pārbaudīt. Tā ir negulēta nakts. Karte, kas nav tik detalizēta un liek iet lēnāk. Noskriet visas 24 stundas nav iespējams, jo ir tādas vietas un džungļi, kur to nemaz nevar izdarīt,” komentē sacensību organizators.
No 380 dalībniekiem, kas piedalījās diennakts sacensībās, un 150, kas sacentās sešu stundu satelītskrējienā, puse bija Latvijas sportisti. Šis pagaidām ir Latvijas rogaininga sacensību dalībnieku rekordskaits. Nākamgad sportisti tiksies Alūksnes pusē, jo tradicionāli sacensību norises vietas tiek mainītas. Pirmās sacensības, kuras pēc piedalīšanās 2002. gada čempionātā Čehijā R. Lapiņš kopā ar kolēģi Guntaru Manku nolēma organizēt arī Latvijā, norisinājās Ādažu poligonā un ilga 12 stundas. Pēc tam tās tika rīkotas Cēsīs, Tukumā un Dobeles rajonā. Tagad Smiltene, bet pēc Alūksnes atkal kārta būs Kurzemei. “Organizatori varbūt būs citi. Laiks atpūsties, jo visus piecus gadus esam rīkojuši. Tas ir stress un nogurums, kas pārņem pēc sacensībām. Gandarījums? Protams, ir. Kad redzu cilvēku laimīgas sejas, sagurušās, bet laimīgās. Un atkal rodas stimuls rīkot nākamās sacensības,” secina R. Lapiņš.
“Patīk pārbaudīt sevi. Tas ir interesanti,” atzīst valmieriete Ingūna, tomēr nenoliedz, ka rogainings ir šausmīgi smags pasākums, un pasmaida, ka uzvarētājiem parasti ir grūti uzkāpt uz goda pjedestāla. “24 stundas uz kājām, visu laiku vienāda slodze, slapjas kājas ar pirmo minūti, lietus, purvs un slapjas drēbes, kas berž,” uzskaita orientieriste. Tomēr ne jau tikai grūtības pavada garajā distancē. Ingūna, piemēram, sajūsminās, ka šajās sacensībās pirmo reizi mūžā savvaļā ieraudzījusi lūsi. Dzīvnieks uzlēcis tieši uz taciņas viņas acu priekšā un aizbēdzis. Tas noticis mežā pie Gulbenes šosejas.
“Pirms sacensībām neticēju, ka ir iespējams izņemt visus kontrolpunktus, bet tomēr labākie Krievijas un čehu sportisti to paveica. Visus paņēma un vēl stundu ātrāk finišēja. Kā to vispār var izdarīt?!” pārsteigts viens no sacensību organizatoriem smiltenietis Aldis Lapiņš. Organizatori bija aprēķinājuši, ka distance pa taisno no kontrolpunkta uz kontrolpunktu ir 95 kilometri. Lai to veiktu, nekļūdoties bija jāveic vismaz 110. “Šie sportisti praktiski visu diennakti pa džunglāju bija skrējuši. Jau uzstādot kontrolpunktus secināju, ka tas nav orientēšanās sports, bet daudz smagāks pārbaudījums, toties kad redzēju, kādi viņi atgriezās no distances, sapratu, ka tas mani neaizrauj. Tas nav vienkārši, bet tomēr 100 kilometrus var noskriet daudzi, bet 100 un vairāk pa mežu, tas ir super fanātisms,” vērtē A. Lapiņš.
(Rezultāti nākamajā numurā)
