Vairāk naudas savā maciņā vēlas ieraudzīt ikviens. Valdība un prezidents runā par prioritātēm.
Vairāk naudas savā maciņā vēlas ieraudzīt ikviens. Valdība un prezidents runā par prioritātēm. Pastnieki un mediķi – par streiku. Pensionāri – par drīzu galu.
Latvijas Pasta vadība un arodbiedrība tiksies, lai apspriestu pasta darbinieku algas palielināšanas jautājumu… Nākamgad jārod līdzekļi, lai paaugstinātu vides inspektoru un vides ekspertu algas… Nākamgad katrs policists saņems par aptuveni 100 latiem lielāku algu… Sākot ar 1. septembri, aptuveni 150 jaunajiem, topošajiem pedagogiem tiks maksātas īpašas stipendijas…
Darba roku trūkst
Pārlasot aģentūras LETA pēdējas ziņas, šādus un līdzīgus teikumus var ieraudzīt ne mazums. Īsti nav saprotams, kad Latvijā sāksies solītie septiņi treknie gadi, bet skaidrs ir viens – iedzīvotājiem ir jāiemācās sapņot un veltīt visas domas gaišākai nākotnei. Par to, ka šodien un šajā dzīvē daļai sabiedrības neizdosies radīt savai ģimenei daudzmaz civilizētus apstākļus, pārliecinās arvien vairāk cilvēku – īpaši jau lauku teritorijās, kur labi apmaksātu darba vietu atrast nebūt nav viegli. Tajā pašā laikā nemitīgi tiek uzsvērts, ka darba roku trūkst. Daži izmanīgākie vai varbūt pieticīgākie savās prasībās pret dzīvi pamanījušies izmantot bezdarbnieka statusu, jo, kā vērtē darba devēji, šā brīža situācija nerosina bezdarbnieku iesaistīties darba attiecībās. Viņš labprātāk pavelk garumā savu “atvaļinājumu”, jo šajā laikā var paspēt piedalīties dažādos kursos, un viņam vēl piedevām par to maksā naudu. Ja ir ļoti, ļoti uzmanīgs, tad pastāv iespēja arī kaut kur nelegāli pastrādāt, un viss notiek. Esi gluži labi iekārtojies.
Rodas naivs jautājums
Paradoksālu situāciju valsts policijā attēlo tās priekšnieks Aldis Lieljuksis. Viņš skaidro, ka psiholoģiskā analīze, ko policija veic savu darbinieku vidū, liecinot, ka samazinās ar algu un darba apstākļiem neapmierināto cilvēku skaits. Tomēr tajā pašā laikā krīzes situācija strādājošo ziņā gan esot saglabājusies, par ko liecinot “kadru komplektācija ar mīnusa zīmi”. Tomēr cilvēki no policijas neaizejot tik lielā skaitā kā pērn. Rodas naivs jautājums, vai tajā brīdī, kad no policijas būs aizgājuši visi darbinieki, priekšnieki neapgalvos, ka problēma atrisināta – kadri dienestu vairs nepamet?
Līdzīgu problēmas risinājumu varētu izmantot arī, lai novērstu pastnieku streiku. Ja reiz šobrīd ar vienu automašīnu var piegādāt pastu veselam pagastam, tad nepieciešams atrast visapzinīgāko no pastniekiem un likt viņam pastu piegādāt visā rajonā. Tas nekas, ka, iespējams, pirmdienas avīzi kāds lasīs piektdienā, tomēr kadru neapmierinātība ar nelielo algu un darba apstākļiem būs samazinājusies. Sliktākajā gadījumā katrā rajonā būs neapmierināts tikai viens pastnieks. Tas jau nemaz nav daudz.
Visi būtu laimīgi
Vēl dzird runājam, ka neapmierināti ar savu dzīvi ir pensionāri. Izrādās, arī viņiem vajadzīga lielāka pensija. Tomēr par šo cilvēku kategoriju būtu jāuztraucas vismazāk, jo – ko gan viņi var izdarīt. Ne viņi var aiziet no darba, ne viņi dosies uz Angliju vai Īriju peļņā. Un ja dosies, tad kāds gan tautsaimniecībai no tā būs zaudējums? Šeit varētu ieteikt risinājumu, kā piespiest izceļojošos darba meklētājus atgriezties. Ja jau mēs tā īpaši par saviem pensionāriem neuztraucamies un viņu liktenis mums ir vienaldzīgs, vai nevajadzētu viņus sūtīt uz ārzemēm? Ar savu apzinīgumu un pacietīgumu viņi noteikti izkonkurētu tur jau aizbraukušos viesstrādniekus. Tie atgrieztos dzimtenē, un visi būtu laimīgi.
Var nopirkt par naudu
Kādā no televīzijas pārraidēm, kas attēloja prezidenta Valda Zatlera viesošanos Latvijas lauku pagastos, tika paziņots, ka viņa prioritāte būšot izglītība, bet veselības aizsardzība tikai pēc tam. Nevienā brīdī negribu apgalvot, ka izglītība ir mazsvarīga, bet jau kopš senseniem laikiem vēlot otram cilvēkam veiksmi, mēs sakām: “Lai tev ir laba veselība, jo visu pārējo var nopirkt par naudu!” Tieši tāpēc, tomēr vajadzētu sākt ar veselību, jo ko līdzēs visas iespējas iegūt labu izglītību, ja cilvēks nespēs nopirkt medicīnas pakalpojumus?
Jau šobrīd zinu cilvēkus, kurus piemeklējusi nopietna slimība, kas viņus novedusi bezizejā. Dzīvot vēlas visi, bet ko darī, ja cilvēkam, kuram mēneša ienākumi ir tikai pabalsts, dienā par zālēm jātērē 21 lats?
Arvien vairāk mūsu dzīvē pār visu sāk valdīt nauda. Pavisam nemanot, “kukuļi” kļūst par pateicībām. Tāds laiks. Kā to mainīt? Tiem, kuriem tas būtu jādara, šķiet, ka problēmas vispār nav. Bet kā ir patiesībā, varbūt mēs vienkārši neprotam organizēt savu mazo biznesu, ko sauc par dzīvi?
