Piektdienas, 3. jūnija, vārdadienas gaviļnieces ir Intas, Inetas un Intras. Kaut gan Smiltenes novada bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļas bibliotekāre Inta Mežule neaizraujas ar svētku svinēšanu, tik un tā šajā dienā liela strādāšana nesanākot. Patīkamus mirkļus sagādā nemitīgie telefona zvani, pienākošās īsziņas un ciemiņi, kas pārsteidz ar sveicieniem klātienē. Šķiet, Inta ir sajūtu un emociju kolekcionāre.
Sarunāties ar Intu ir tāpat, kā lasīt labu grāmatu, viņa spēj aizraut ar spilgtajām atmiņām par atsevišķiem dzīves mirkļiem un notikumiem. Visspilgtāk viņai atmiņā palikušas vārdadienas svinības kopā ar draudzenēm. Visas no Rīgas devušās uz dzimto Ērģemi, kur sagaidīja lauku pirts un peldes dīķī, bet vakara noslēgumā Valkas novada svētkos Turnā no sirds izdejojušās grupas “Sestā Jūdze” izpildīto kantri dziesmu ritmos.
Inta uzaugusi un skolojusies Ērģemē, kur joprojām dzīvo viņas vecāki Vija un Jānis Pogas. Tieši Ērģemes bibliotēka ir sievietes pirmā darbavieta, kur kopumā nostrādāti 18 gadi. Vaicājot par Intas profesijas izvēli, viņa joprojām īsto atbildi nezina. Tas nebija ne bērnības sapnis, ne vecāku vēlmes. Bet par vienu gan viņa ir droša – dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek.
“Pēc šiem nostrādātajiem gadiem apjautu, ka vēlos kaut ko dzīvē mainīt. Aizgāju prom no bibliotēkas un sava otra darba pagasttiesā, lai iestātos bezdarbniekos un papildinātu savas zināšanas kādos kursos. Toreiz pagasta sekretāre teica – Inta, es neticu, tev ir trīs bērni un tu tiešām nezini, kur tālāk iesi. Tieši tā, es nezināju, kas mani sagaida nākamajā mirklī. Mēs neviens to nespējam paredzēt,” saka jubilāre.
Inta vēlējās tikai to, lai pārmaiņu rezultātā viņa spētu paplašināt bērnu redzesloku, dot tiem plašāku dzīves telpu. Tā bibliotekāre no pagasta nokļuva Rīgā, tur kursos Biznesa augstskolā “Turība” apguva projekta vadību un sūtīja savu CV dažādiem uzņēmumiem un kompānijām galvaspilsētā. Dodoties mājup ar satiksmes autobusu, atskanēja telefona zvans no kādas privātklīnikas. “Jautāja, vai vēl meklēju darbu, lūdza nosūtīt savu CV un aiziet uz interviju. Skaidri zināju, ka šajā vietā nebiju interesējusies par darba iespējām, lecu ārā no autobusa un skrēju atpakaļ pēc dokumentiem. Tā bija mana pirmā darbavieta Rīgā, kur strādāju personāldaļā. Kādu laiku vēlāk pieredzi ieguvu apdrošināšanas kompānijā un kā reklāmas aģente. Rīgā pavadītie gadi bagātināja mani kā cilvēku un arī bērniem šis laiks deva labu rūdījumu,” atklāj bibliotekāre.
Reizēm pārmaiņas vēlamies mēs paši, bet ir brīži, kad tās dzīvē notiek organiski. Intas bērni bija kļuvuši pieaugušāki un arī pašas ceļš veda tālāk, prom no galvaspilsētas uz Bilskas pagastu. “Meklējot darbu šajā pusē, uzrakstīju vēstuli Smiltenes novada bibliotēkas vadītājai Zaigai Krūmiņai. Zināju, ka bibliotēkā es varētu atgriezties jebkurā dzīves posmā. Kādu dienu manā e-pastā bija vēstule no Zaigas ar piedāvājumu strādāt Blomes pagasta bibliotēkā, kurā nostrādāju aptuveni trīs gadus diendienā braukājot no Bilskas, līdz man piedāvāja darbu Bērnu literatūras nodaļā Smiltenē. Mazliet žēl bija šķirties no blomēniešiem, jo bijām sadraudzējušies, taču patīkami, ka trešdien pie manis uz Smilteni ciemos bija atbraukušas Blomes pamatskolas meitenes. Sākot strādāt Blomē, pamatskolas direktore bija Mudrīte Vestfāle. Daudzreiz gribējās raudāt no aizkustinājuma, cik atsaucīga un pašaizliedzīga viņa bija,” atceras Inta.
Kaut arī dzīve nav rožu dārzs, par sevi katram ir jāprot pastāvēt, Inta nezaudē vieglumu un sievišķo maigumu. Viņa pārliecinājusies, ka otrs nav jāpārveido pa savam, svarīga ir prasme sadarboties.
