Pietiek notikumu tepat Latvijā, lai rastos vēlme rakstīt komentārus. Bet šis ir ārkārtējs gadījums, kas parāda to bēdīgo tendenci, kas atsedz zināmu Krievijas politisko aprindu maniakālo tieksmi pēc PSRS laiku aukstā kara reanimācijas.
Pietiek notikumu tepat Latvijā, lai rastos vēlme rakstīt komentārus. Bet šis ir ārkārtējs gadījums, kas parāda to bēdīgo tendenci, kas atsedz zināmu Krievijas politisko aprindu maniakālo tieksmi pēc PSRS laiku aukstā kara reanimācijas.
No vienas puses raugot, tas atbilst pirmsvēlēšanu klimatam, kad nākamā prezidenta aprises aizvien vairāk sāk atgādināt pašreizējā prezidenta Putina veidolu. Ir Kremļa augstāko ierēdņu un Federālā Drošības dienesta vēlme nodrošināt Putina palikšanu amatā. Bet tanī pat laikā ir ļaudis, pie tam visai skaļi un pašpārliecināti, kuri ilgojas pēc revanša, viņu mērķis ir impērijas atjaunošana Brežņeva laiku robežās.
Ja gribam zināt, ko patiesībā domā Putins, tad jāpaklausās galma ākstu Žirinovski, jebšu ākstam ir tiesības izteikt visu, kas valdniekam nepiedienas pēc diplomātiskās etiķetes. Ja gribam zināt, ko domā revanšisti, tad varam paklausīties Ļeontjeva, Dugina vai vismaz Prohanova izkliegtās tirādes. Ak, un Krievijā to visu sauc par suverēno demokrātiju…
Uzbrukumi Lielbritānijai
Britu valsts tradīcijās ietilpst varas gādība par iedzīvotāju drošību. Kad islāma teroristi neveiksmīgi mēģināja veikt teroraktus, varas iestādes darbojās ar domu, lai pasargātu savus pilsoņus. Krievijā to nesaprot un ilgi vēl nesapratīs. Tāpēc Krievijā nesaprot, kāpēc briti tik ļoti satraucās par Ļitviņenko indēšanu ar poloniju, jo rezultātā starojuma dozas saņēma ap 30 gadījuma cilvēku.
Ir pilnīgi absurdi vainot angļu specdienestus, ka tie it kā nav savākuši pierādījumus par Lugovoja vainu slepkavībā. Angļi tik neprofesionāli strādā, bet Maskavai ievajadzējās skandālu, lai būtu iegansts Lugovoja lietu izbeigt. Interesanti, ka Lugovoju aizstāv nevis advokāti, bet ģenerālprokuratūra. Bet angļi taču ir pierādījuši vismaz to, ka radioaktīvais polonijs savu ceļu sācis no Maskavas.
Par ko tad liecina Kremļa atteikšanās sadarboties ar Londonu pretterorisma jautājumos? Tikai to, ka ar terorismu nodarbojas valsts augstākā vara, un te varam piesaukt arī daudzu žurnālistu aizsūtīšanu valsts nāvē. Savulaik par valsts nāvē mirušiem sauca staļinisma upurus. Starp citu, Piemaskavas Butovas poligona, kur 1937. gadā tika aprakti ap 20 tūkstošiem “tautas ienaidnieku”, vara netika parūpējusies par pienācīga muzeja izveidi, līdz nesen pareizticīgo Aizrobežu baznīca staļinisma upuru vietā atklāja dievnamu. Varbūt tā ir zīme, kas liek cerēt, ka Staļina zvērību laiki agrākajā vērienā vairs neatkārtosies.
Tie nav īsti politiķi
Pieredzējuši politiķi domā vispirms par savas rīcības sekām. Kamēr vieni vaino Londonu, ka angļi dod patvērumu Berezovskim un Zakajevam, bet citi spļauj zilu par to, ka Albionā politisko patvērumu atradis Salmans Rušdi, tikmēr to var uzskatīt par skaļu retoriku. Bet kaujas lidmašīnu sūtīšana citas valsts robežu tuvumā vairs nav puiku jārēšanās. Tiem, kas nav informēti, paskaidrošu, ka krievu sūtītie stratēģiskie bumbvedēji ir sešdesmito gadu relikvijas, kas savulaik no Kolas pussalas lidoja pāri Ziemeļpolam, lai izdevīgā brīdī nomestu kodolbumbas uz ASV. Zīmīgi, ka arī angļi un norvēģi par atbildi gaisā pacēla iznīcinātājus “Tornado”, kas atbilst septiņdesmito gadu militārajai modei. Gan drausmi, gan komiski reizē.
Aukstā kara recidīvi ir galvanizēti, un attiecības starp Krieviju un Rietumiem samaitātas uz ilgāku laiku. Londonā pašlaik ir pārāk liels krievu miljardieru kapitāla pieaugums, ir sapirkti nekustamie īpašumi un pat futbola klubi, Anglijā studē daudzi tūkstoši krievu jauniešu. Vai Kremlis maz apzinās, ka Putina vara pati grauj savus pamatus? Vai Putins apzinās, ka šādā veidā Soču olimpiskās spēles var izrādīties nereāls sapņojums? Pasaule nerīkos olimpiskās spēles ne Lībijā, ne Afganistānā, ne Irānā. Kurp ej, Krievija? Pretī bezdibenim?
Liekas, ka Putins pārāk paļaujas uz to, ka Eiropai būs vajadzīga Krievijas gāze, kuras gan īsti nepietiek pat pašu zemē. Līdz šim “Gazprom” savus ienākumus par eksportu izmantojis vai nu cauruļvadu būvei vai valdības interešu finansēšanai, kamēr jaunas atradnes netiek apgūtas. Liekas, ziemeļu Štokmana atradne, kurai piesaistīts franču kapitāls, var kļūt par bēdīgu izņēmumu, jo šajā vietā gāzes ieguve solās būt nerentabla. Eiropa apsver citus projektus, piemēram, pāriet uz gāzes sašķidrināšanu citās zemēs, un tad “trubas” vairs nebūs vajadzīgas.
Par kaut ko tīkamāku
Mazliet ar smaidu gribas sekot mūsu prezidenta Valda Zatlera pirmajām aktivitātēm. Uzkrītoši lišķīgs kļuvis Krievijas vēstnieks Kaļužnijs, prezidents jau tiek aicināts vizītē uz Maskavu. Toties Latvijas krievu avīzes sūrojas, ka Zatlers to žurnālistiem intervijas sniedzot latviešu valodā.
Neraža radusies lietuviešu preses izdevumiem, jo nav īstas vienprātības, kā pareizi lietuviskojams Zatlera uzvārds. Man kā filologam šis jautājums liekas smieklīgs, jo gramatikas likumi abās valodās ir stingri reglamentēti. Lietuviešu valodā saglabājušās senākas gramatiskās formas, tāpēc lietvārdu vīriešu dzimtes nominatīvā līdzās galotnei -is un -us, kas ir arī latviešu valodā, saglabājusies galotne -as, kur latviešiem vairs tikai galotne -s. Tāpēc Valdas Adamkus latviskots kā Valds Adamkus, nevis Valdis. Savukārt latviskais Valdis Zatleram arī leitisiki paliek nemainīts, bet strīdi sākas tikai par uzvārdu: Zatleris vai Zatleras. Tā kā latviski netiek rakstīta gramatiski pareizākā forma -is, tad būtu lietuviski jāraksta Zatleras. Latviešiem galotnes forma nominatīvā nosaka arī locījumu formas, piemēram, datīvā.
Lietuviešu žurnālisti bija sajūsmināti, kad mūsu prezidents viņus uzrunāja: “Labas dienas, broļukas!” Visi to uztvēra kā jauku atgādni par lietuviešu satīriķu televīzijā rādīto joku. Tikai efekts būtu vēl lielāks, ja mūsu prezidentam kāds padomnieks būtu paskaidrojis, ka lietuviešu valodā forma broļukas ir vienskaitļa nominatīvs. Daudzskaitlī uzrunājot žurnālistu pulciņu, būtu jālieto forma broļukai. Bet tās jau tādas nianses, kuras reti kurš latvietis spēj ielāgot.
Ar uzvārdu rakstīšanu var visādi gadīties. Piemēram, pirmskara igauņu prezidenta Petsa uzvārdu kāds letiņš esot iedomājies, ka oriģinālā jābūt formai Pett, kas tulkojams kā laupītājs.
