Nesen dabas draugi satraucās, ka Salacā ielaistie signālvēži iznīcina mazākos Latvijas platspīļu vēžus. Pirmos savulaik atveda no Amerikas, lai it kā uzlabotu šo dzīvnieku populāciju Latvijas upēs.
Nesen dabas draugi satraucās, ka Salacā ielaistie signālvēži iznīcina mazākos Latvijas platspīļu vēžus. Pirmos savulaik atveda no Amerikas, lai it kā uzlabotu šo dzīvnieku populāciju Latvijas upēs.
Tādus varenus darbus mēs darām. Jāsaka – ne pirmo, ne pēdējo reizi. Nu jau daži uzņēmēji ir izdomājuši veidot ūdensceļu no Latvijas līdz Melnajai jūrai. Ilgi tik varena ideja nav parādījusies atklātībā. Tās priekšā nobāl pat pirms kāda laika aktīvi apspriestā iespēja audzēt milzu tomātus, gurķus un citus dārzeņus, ģenētiski tos uzlabojot. Par iecerēto ūdensceļu pavīdējis pat priekšlikums izsludināt referendumu. Ja jau tik daudzus gadus esam teikuši “jā” dabas likumu neievērošanai, tad vēlreiz to pateikt tāda nieka lieta vien ir. Visi šie un citi līdzīgi pasākumi notikuši, lai iegūtu kaut ko lielāku, labāku un ekonomiski efektīvāku. Tas nekas, ka daba kļūst arvien nelabvēlīgāka cilvēkam. Aizvien biežāk lietavas pārtop plūdos, vētras kļūst postošākas, bezgalīgus lietus periodus nomaina ilgs sausums. Kārtējo brīdinājumu daba mums izteica gluži nesen. Staļģenē augļkopji ir spiesti nocirst ābeles un bumbieres, lai ļoti bīstamā augu sērga neizplatītos tālāk. Tādas ir sekas mūsu ekonomiskajai darbībai, kā arī tam, ka daudzviet mežus padarām par atkritumu izgāztuvēm. Pavasarī Kārķos kāds laika vērotājs pateica ļoti zīmīgi: “Šķiet, daba ir mobilizējusi visus spēkus, lai tiktu vaļā no cilvēka.”
Tas ir atbildes gājiens. Dabas doto augli esam pārveidojuši par indes ābolu, un devēja mums novēl labu apetīti.