Tā bija diena, kad gods tika dots aitām.
Tā bija diena, kad gods tika dots aitām. Preses un televīzijas pārstāvji sprogaines centās iemūžināt savās kamerās, lai parādītu sabiedrībai, bet ganāmpulka saimnieks bija parūpējies, lai vairāk nekā 50 viesu varētu redzēt un baudīt visu, ko var iegūt no aitas.
Tas viss notika Kārķu pagastā Edmunda Juškeviča zemnieku saimniecībā “Jasmīni”. Aitu lauku dienas dalībnieki varēja apmeklēt briežu dārzu, kura platībās draudzīgi sadzīvo staltbrieži, savvaļas govis un aitas, kā arī apskatīt tautas lietišķās mākslas studijas “Saulīte” rokdarbu izstādi un nobaudīt aitas gaļas zupu un dažādus kūpinājumus. Lai visi saprastu, ka aitas pastāvīgu vietu ir atradušas kultūrā, Ērģemes dramatiskā kolektīva aktieri lauku dienas dalībniekiem parādīja pasaku īsludziņas no zvēru dzīves, kuru autori risinājuši aitu un vilku attiecības.
Savukārt lauku uzņēmējs E. Juškevičs savā saimniecībā ir pierādījis, ka trīs dažādu sugu dzīvnieki – Saleras šķirnes savvaļas govis, staltbrieži un šķirnes Latvijas tumšgalves aitas – var augt un vairoties, ievērojot mierīgas līdzāspastāvēšanas noteikumus.
“Man visu triju sugu dzīvnieki dzīvo savvaļā. Vienīgi aitas ziemā ielaižu kūtī. Šāda uzņēmējdarbība ir kā radīta pēc dabas slinkākiem cilvēkiem, jo nekas īpašs nav jādara,” ar humoru saka E. Juškevičs.
Aitkopībā ievada sievasmāte
Redzot, cik liels darbs ir ieguldīts aploku un sētas izveidošanā, par saimnieka slinkumu gan neviens tālāk negrib klausīties, bet vēlas zināt, kā tas viss panākts.
Ar netradicionālo lauksaimniecību E. Juškevičs sāka nodarboties 2000. gadā, kad privātīpašumā iegādājās 62 hektārus zemes. “Kolēģis no Vācijas ieteica veidot briežu dārzu. Tā bija pirmā joma, kurā saku darboties. Vēlāk parādījās aitas un savvaļas govis. 2004. gadā sievasmāte uzdāvināja trīs aitu mātes. Nodomāju – kas nu tur liels –, lai dzīvo vien turpat – briežu dārzā. Par šo dzīvnieku kopšanu toreiz neko daudz nezināju. Pēc laika aitām piedzima jēri un bija vien jāsāk apgūt šī nozare. Togad bija iespēja iesaistīties vienā projektā, lai par valsts līdzekļiem varētu palielināt aitu ganāmpulku, iepērkot tās šķirnes saimniecībās, un es to izmantoju,” stāsta E. Juškevičs.
Pašlaik uzņēmējs veido vēl vienu nelielu gaļas aitu saimniecību 15 hektāru platībā, kurā Latvijas tumšgalves krustos ar vācu Merino gaļas šķirnes aunu. “Merino šķirnes teķis sver apmēram 140 kilogramu. Tas nozīmē, ka jēri dzims divreiz lielāki,” spriež E. Juškevičs.
Aitu cirpšana ir liela māksla
Šobrīd viņa saimniecībā ir 147 Latvijas tumšgalves šķirnes aitas.
Aitas saimniekiem dod ne tikai gaļu, bet arī vilnu. E. Juškevičs vilnu ved uz aušanas cehu Ķoņos, par to pretim saņemot segas. “Tas ir bārtera darījums. Tā kā man ir viesu nams, man ir izdevīgi naudas vietā saņemt gatavus audumus,” skaidro aitkopis.
E. Juškevičs piebilst, ka tādu vienošanos viņam laimējies panākt, bet kopumā aitas vilnas pārdošana sagādā lielas problēmas. “Šur tur nelielos daudzumos vilnu var pārdot, bet tas šo lietu neatrisina. Latvijā aitu skaits ir ievērojami palielinājies. Ir nobriedusi vajadzība pēc lielas ražotnes, kur varētu no lieliem ganāmpulkiem iepirkt vilnu, izmazgāt un pārstrādāt. Pašlaik tam ir izdevīgs brīdis. Domāju, ka drīz vien uzņēmīgi cilvēki pamanīs šo neaizņemto vietu biznesā un investēs līdzekļus tādas rūpnīcas izveidošanai. Liela māksla ir arī aitu cirpšana. Vienas aitas nocirpšana maksā divus līdz trīs latus. Es Latvijā zinu tikai divus profesionālus cirpējus. Ideāli, ja šī darba veicējam ir neliels augums. Viņam ļoti labi jāzina aitas bioloģiskā uzbūve, dzīvnieka muskuļu grupas. Tā tiešām ir māksla,” apliecina E. Juškevičs.
Dzemdības ir atbildīgs brīdis
Dzīvnieku turēšanai uzņēmējs ir izveidojis astoņu aploku sistēmu. Četri domāti aitām. “Šķirnes saimniecībā jābūt vismaz četriem aplokiem, lai atsevišķi varētu audzēt jaunās aitiņas. Viens aploks ir domāts šogad dzimušajiem teķiem, trešajā aplokā atrodas pērn dzimušās jaunaitas, bet ceturtajā aplokā ir aitu mātes,” skaidro E. Juškevičs.
Ziemā aitas dzīvo kūtī. E. Juškevičs piebilst, ka visgrūtākais brīdis darbā ir tad, kad aitām sākas dzemdības. “Šis laiks prasa lielu atbildību no aitkopja. No veiksmīgām dzemdībām ir atkarīga visa nozares rentabilitāte,” apliecina E. Juškevičs. Aitu piebarošanai viņš audzē miežus un auzas.
Izlozes galvenā balva – jērs
Vilinoši ir “Jasmīnu” saimnieka stāsti par iegūstamo gaļas produkciju. “Aitas gaļa ir garšīga, un pašlaik to var uzskatīt gandrīz par ekskluzīvu preci. Tirgū pēc tās ir pat lielāks pieprasījums nekā pēc liellopu gaļas. Es esmu vienojies ar kādu gaļas pārstrādātāju par gatavās produkcijas saņemšanu. Viņš no manis saņem gaļu, bet es pēc tam no viņa – žāvētās, pusžāvētās un auksti kūpinātās desas, žāvētās ribiņas, pleciņus un citus gaļas izstrādājumus. Produkcija ir dārga, bet ļoti kvalitatīva. Jācer, ka iedzīvotāju pirktspēja palielināsies, tad arī aitkopība dos lielāku peļņu,” stāsta E. Juškevičs.
Pēc dzirdētā lauku dienas dalībniekiem bija arī iespēja visus šos gardumus degustēt uzņēmēja viesu namā Vēveros un pārliecināties, ka Edmunds ir laipns namatēvs. Kā pirmais ēdiens tika piedāvāta uz ugunskura vārīta jēra gaļas zupa. Par apetītes trūkumu neviens nesūdzējās. Kārķu pagasta sabiedrisko attiecību speciāliste Sandra Pilskalne pastāstīja, kā meklējusi pavāri. “Man ir pazīstama pavāre Daina. Meklēju piezīmēs viņas tālruņa numuru un ieraugot viņas vārdu, zvanīju, nepamanot, ka man ir ierakstīts vēl vienas Dainas numurs. Brīnījos, ka Daina šaubās, vai spēšot to izdarīt, jo reti ko tādu esot vārījusi. Kad jau biju viņu gandrīz pierunājusi, uzzināju, ka esmu piezvanījusi citai Dainai,” stāsta S. Pilskalne.
Savukārt tautas lietišķās mākslas studijas “Saulīte” vadītāja Inese Pētersone, rādot studijas rokdarbnieču audumus, pastāstīja, ka viņas vārds vēsturiski cēlies no Agneses, bet Agnese kādā svešvalodā nozīmē “aita”. Arī viņa turot divas aitas un aunu. Izklaides pēcpusdienā netika aizmirsta arī Annas diena. Dalībnieki noskaidroja, ka viņu vidū ir divas Annas, un sumināja abas ar kopīgu dziesmu. Asprātībā un veiklībā katrs varēja sacensties dažādās atrakcijās. Par kroņa numuru kļuva izloze, kurā varēja laimēt jēru. Laimīgo lozi izvilka aitkopju ģimene no Balvu rajona un vienojās ar saimnieku, ka pēc dzīvnieka atbrauks vēlāk.
