166. turpinājums. Kamēr braucām ar kuģīti, savstarpēja saskare ar ceļabiedriem izrādījās visai formāla.
166. turpinājums
Kamēr braucām ar kuģīti, savstarpēja saskare ar ceļabiedriem izrādījās visai formāla. Žīgurs gan, būdams apzinīgs grupas vadītājs, pārbraucienu laikā mēdza ļaudis pulcināt salonā, lai izklātītu visu iespējamo informāciju par braucienā redzamajām pilsētām un citiem ekskursiju objektiem, man šī sēdēšana smacīgās telpās nelikās interesanta, arī maršruts jau daļēji pazīstams no agrākajiem ceļojumiem. Man šķita interesantāk vērot Volgas krastu ainavas. Toties Harijs uz visiem Žīgura priekšlasījumiem gāja regulāri, sēdēja kaut kur stūrītī un vēroja publiku. Lielākā berzēšanās vienam gar otru visiem grupas dalībniekiem iznāca pēc tam, kad no kuģa pārvietojāmies uz cietzemes, un notika tas Astrahaņā. Mūsu grupa jau no Rīgas bija pieteikta apgabala Skolotāju namam, tāpēc tikām nodrošināti gan ar nakstsmītnēm, gan ekskursiju vadītājiem. Dāmas bija izdomājušas sarīkot “tuvināšanās vakaru” ar pasēdēšanu un tostiem, kur jaunbagātnieki gan vairāk nodevās vēdera priekiem. Gods kam gods, Harija Gulbja vārds viņiem bija labi pazīstams, tāpēc rakstnieks tika sēdināts līdzās mūsu oficiālajam saimniekam, kādam gados jaunam un inteliģentam skolu inspektoram. Arī tostu Harijam vajadzēja teikt, un šajā situācijā to vajadzēja darīt krieviski. Divus gadus studēdams Maskavā, Harijs labi bija apguvis krievu valodu, tāpēc tagad runāja, nekautrēdamies par savu izrunu. Manīdams, ko no viņa gaida, toreiz Harijs sacīja:
— Īpaši šajā ceļojumā pieredzēto aprakstīt negatavojos, bet, ja kaut ko tādu darīšu, tad neteikšu.
Kopā ar jūrmalniekiem ceļoja kāda savdabīga dāma “labākajos gados”. Cilvēks ar teicamu izglītību un ļoti labi atalgotu darbu, bet stipri kompleksains sakarā ar atraitnes statusu. Bijusi precējusies, bet vīrs traģiski gājis bojā nelaimes gadījumā. Viņas slepenākās domas mums nebija skaidras, iespējams, ka tā bija tikai rakstura savdabība, bet brīžam nāca smiekli, kad viņa visur grozījās pārējiem gar priekšu, brunci uzvilkusi tā, ka viena mala par sprīdi garāka kā otra. Pilnīgi neiedomājama bija viņas tieksme atrasties vietējo vīriešu tuvumā. Vai tas būtu gids vai kāds tūrisma iestādes vadītājs, dāma vienmēr atrada iespēju nolikt šim cilvēkam līdzās savu ķeblīti, lai tad sēdētu un nemitīgi tērzētu kaut kādas tukšības. Šādās sprukās iekļuva arī mūsu Astrahaņas naktsmītnes saimnieks. Brīžam mums gribējās parunāties profesionālās skolmeistaru valodas, bet dāma tūdaļ bija klāt, iekrampējās “iedzimtajam” elkonī un sāka žadzināt.
Turpmāk vēl.
