Pavasarī man visvairāk patīk ceriņu ziedēšana. Iespējams, šis laiks manī ir kļuvis par ļoti patīkamu un acīm baudāmu skatu.
Viņa mani iemācīja novērtēt vienkāršo ziedu skaistumu, ienesot ceriņu ziedus istabā un ieliekot tos māla vāzē uz galda. Turklāt pie ceriņiem saistošs un interesants šķita arī stāsts par laimīti, kas slēpjas zieda čemurā. Jāskatoties uzmanīgi, jo tai ir piecas lapiņas un vairāk tradicionālo četru vietā.
Kādreiz varēju pa ceriņu krūmu nodzīvot visu dienu meklējot ziediņu ar vairāk par četrām lapiņām. Un kāds bija prieks to atrodot! Tūlīt skrēju rādīt mammai un vecmāmiņai, bet pēc tam apēdu, lai arī man gadās kāda iedomātā laimīte.
Bērnība ir aizgājusi, bet, ieraugot ik pavasari ziedošus ceriņus, sirdī sajūtu smeldzi un tā vien gribas atkal iegrimt tajos un meklēt laimīti. Neatceros, vai agrāk tās atrašana piepildījās arī dzīvē, bet katrā ziņā nekad nejutos vīlies.
Iedomājos, ja mēs katrs savam bērnam vai mazbērnam kaut ko interesantu parādītu un atklātu Latvijas dabā, varbūt tad nevajadzētu ik pavasari rīkot lielās talkas, lai savāktu izmestos atkritumus un, iespējams, Latviju par zaļāko valsti pasaulē mēs varētu saukt jau tagad. Pasaki, ka zieds jūt cilvēku un puķe elpo, un mazais tūlīt citādi sāks skatīties pļavā. Nevis noraus ziedu un pēc brīža aizmetīs. Vai arī to, ka gājputni aizlidojot atsveicinās no tuvējo māju iedzīvotājiem pārlidojot pāri viņu mājām, jo pazīst turienes cilvēkus. Dabā ir brīnumi ik uz soļa. Ja iemācītu bērniem tos ieraudzīt, palielinātu viņu mīlestību pret Latviju.
Ja katram būs kāds dārgums dabā, tā ar laiku kļūs vēl košāka.
