Pilsētas svētki var izdoties vai ne, bet vienaldzīgos aiz sevis tie neatstāj.
Pilsētas svētki var izdoties vai ne, bet vienaldzīgos aiz sevis tie neatstāj
Ja naudas pietiek un ir laba kompānija, vasarā ir, ko darīt. Pilsētu svētki, festivāli, koncerti veļas pāri Latvijai viļņiem.
Cilvēku visvairāk uzrunā, iepriecina vai varbūt liek vilties tie notikumi, kuri risinās viņa pilsētā.
Jādomā par visām paaudzēm
Kad mana pilsēta, kurā dzīvoju, svin svētkus, vēlos, lai man to laikā būtu interesanti un vēl ilgi būtu, ko atcerēties. Ar Smilteni bija tā, ka iepriekšējos gados mūsu pilsētas svētki nīkuļoja. Atmiņā spilgtāk palicis tikai džeza mūzikas koncerts pērn Baznīcas laukumā, un arī galvenokārt tāpēc, ka jutos nepelnīti neērti par mazo saujiņu cilvēku, kuri bija atnākuši klausīties māksliniekus.
Šogad viss notika pilnīgi citādi. Vēlāk internetu pārpildīja iepriecināto cilvēku atsauksmes par lieliskajiem pilsētas svētkiem jeb festivālu “Smiltenes smilšu rausis”. Bērni un pusaudži līksmoja savā tusiņā, vidējā un vecākā paaudze – šlāgerballē, jaunieši un ne tikai – rokkoncertā. Pa vidu tam bija daudz citu dažādu bezmaksas koncertu, arī Maskavas Jaunās operas solistu uzstāšanās klasiskās mūzikas gardēžiem.
Kāpēc notika tik krass pagrieziens uz labo pusi? “Varbūt šogad pilsētas svētki izdevās tāpēc, ka pasākumus rīkojām dažādām auditorijām,” saka festivāla “Smiltenes smilšu rausis” producents smiltenietis Armands Leimanis. “Nevar skatīties, ka pilsētā vidējā paaudze ir, piemēram, 70 procentu, bet jaunieši – tikai 30 procentu, un tad orientēties vienīgi uz vidējo paaudzi. Svētki ir jārīko visiem.”
Jābūt idejām un naudai
Par otru iemeslu A. Leimanis nosauc piedāvājumu. Uz Smilteni šovasar speciāli tika uzaicināti tādi mākslinieki un muzikanti, kuri pilsētā nekad nav uzstājušies vai nav to darījuši ilgu laiku. Izņēmums bija vienīgi šlāgerballe, kurā daudzas grupas smiltenieši jau bija dzirdējuši “Apvedceļa” jubilejā. “Tomēr kopumā skatījāmies, lai piedāvājums nebūtu tāds, kādu nedēļas nogalēs var redzēt Cēsīs, Valmierā vai citās kaimiņu pilsētās,” uzsver producents.
Treškārt, pilsētas svētki izdevās, jo tos apzināti veidoja krāšņus. “Spēlējot grupā “Apvedceļš”, esmu redzējis daudz dažādu pasākumu Latvijā, arī tādus pilsētas svētkus, kuros atnāk un nodzied pašdarbnieku ansamblis un noslēgumā ir balle. Taču pilsētas svētki notiek reizi gadā. Tiem jābūt krāšņiem,” uzskata A. Leimanis.
Lai svētki izdotos, ļoti būtiski nosacījumi ir idejas un nauda to īstenošanai. Šoreiz bija abi, jo “Smiltenes smilšu rausi” dāsni atbalstīja Smiltenes pilsētas dome un sponsori. Šo svētku organizatori pieļauj, ka grūtāk būs nākamajā gadā, jo latiņa ir pacelta augstu, un zemāk nolaist to nedrīkst.
Protams, arī šogad svinētājiem bija šādi tādi iebildumi, taču kopējo prieku tie neaptumšoja.
“Nu, nav mums tās naudas…”
Tieši naudas trūkumu par būtisku iemeslu uzskata valcēnieši, spriežot, kāpēc šogad jūnija sākumā neizdevās Valkas pilsētas dzimšanas dienas svinības jeb pilsētas svētki – maz skatītāju koncertā, mākslinieki dzied “ķeksīša” dēļ, sēdvietu trūkums pasākumā. “Nu tik bāls pasākums gan izpildījuma, gan organizācijas un apmeklējuma ziņā Valkā sen nebija bijis. No 10 ballēm dodu vienu,” laikraksta mājas lapā www.ziemellatvija.lv raksta lasītāja ar niku “pesimiste”. Savukārt “valkāniete” piebilst: “It kā “saimnieka” laikā būtu bijusi kāda pasākuma kvalitāte?! Nu, nevaram salīdzināt Valmieru un Cēsis ar Valkas iespējām! Palūkojieties, ko piedāvā šīs pilsētas saviem iedzīvotājiem! Nu, nav mums tās naudas…”.
Valkas kultūras nama direktore Aija Sallu toreiz skaidroja, ka pilsētas svētku rīkošanai bija iedalīti salīdzinoši maz līdzekļu, savukārt Valkas pilsētas teātra režisors Aivars Ikšelis tādā gadījumā apšaubīja pilsētas svētku rīkošanu katru gadu. Tad, viņaprāt, labāk būtu rīkot lielu balli apaļās jubilejās. Tam var piekrist, jo šķidrs pasākums devalvē svētku ideju. Uz to pusi iepriekšējos gados jau virzījās smiltenieši.
Svinēja bez kautiņiem un demolēšanas
Tas nozīmē tikai vienu. Lai pilsētas svētki izdotos, tos jāsāk organizēt laicīgi, kaut gadu iepriekš. Jāmeklē, jāpārliecina sponsori, lai viņi ar savu naudu balsotu tieši par šo pasākumu. Vārdu sakot, darba grupai jāstrādā ar dzirkstelīti sirdī.
Un tad rezultāts var būt grandiozs. Par to šovasar pārliecinājās Strenču pilsētas domes priekšsēdētāja Velga Graumane, viesojoties mazā Vācijas pilsētiņā Saidā tās 800 gadu jubilejā. Gatavoties svētkiem Saida sāka pirms trim gadiem. Svētki izdevušies fantastiski iespaidīgi. Kulminācija bijusi gājiens ar 1350, pilsētas iedzīvotāju un 120 dzīvnieku līdzdalību, kas 60 teatralizētās ainās atklājis visu Saidas vēsturi, sākot no 973. gada. Tērpi un sadzīves priekšmeti piemeklēti katrai ainai atbilstoši.
Pats galvenais, Saidas iedzīvotāju sirdīs un pilsētas noformējumā bija svētku sajūta, uzsver V. Graumane. To, ka pilsētā svin svētkus, pēc dažādiem atribūtiem varēja redzēt, jau iebraucot pilsētiņā. Rajona pilsētas šajā ziņā vēl ir diezgan bezpersoniskas. Taču situācija mainās uz labo pusi. Smiltenes svētkos šovasar ļoti patika karodziņi ar pilsētas simboliku. Jaunākie svinētāji koncertos tos vicināja, paši aizrautīgi dejojot estrādes malā.
Turklāt pozitīvi ir tas, ka ļaudis iemācījušies svinēt svētkus. “Vislielākais prieks man bija par kārtību pilsētā,” pēc Smiltenes svētkiem, kuros ballē un rokkoncertā izklaidējās tūkstoši, saka A. Leimanis. Pilsētas centrā pēc rokkoncerta netika ne izmīcītas puķu dobes, ne sasisti apgaismes ķermeņi, ne nodarīta cita skāde (drazu laukumā pēc koncerta ātri satīrīja). Operatīvi reaģējusi policija, tāpēc arī sīkumi nav pārauguši nopietnākās lietās.
Šovasar, 4. augustā, rajonā pilsētas svētkus vēl svinēs strencēnieši. Tie būs tradicionālie svētki, bez ekstrām, jo jau tagad tiekot domāts, lai vērienīgi izdotos nākamā gada jubileja, kad Strenču pilsēta svinēs 80 gadus.
***
Atsauksmes par Smiltenes pilsētas svētkiem interneta mājas lapās www.ziemellatvija.lv un www.smiltenite.lv.
Saule: – Izcili svētki – paldies pilsētai!
Inese: – Vislabākie svētki, kādi bijuši Smiltenē! Vai, cik žēl, ka jāgaida tik ilgi līdz nākamajiem. Lai veicas pilsētas organizētājiem, un PALDIES!!!
tālavietis: – Paldies organizatoriem! Svētki tiešām, kas paliks atmiņā. Godam noorganizēti!
Spindzele: – Vienkārši ideāli pilsētas svētki! Cepuri nost organizatoru priekšā! Paldies! Un sestdienas vakars bija vienkārši neaizmirstams! Īsts rokkoncerts! Sajūtas bija fantastiskas!
Sūdze: – Draudzene ar lielajiem bērniem sūdzējās, ka ausis sprāgušas pušu, un tie dažādie pārbļaušanas mēģinājumi ar mikrofonu, kuru vairāk dzirdēs. Galīgi apdullusi bija, kad satiku viņu.
Einārs: – Nezin kāpēc mammītes iedomājušās, ka nakts rokkoncerti ir īstā vieta, kur vest mazus bērnus. Naktī ap 2.00 varēja redzēt, ka pie pašas skatuves dejo vecāki ar maziem bērniem pie rokas vai uz pleciem. Normāli, vai varbūt tomēr ne?
Anita: – Smiltenes pilsētas svētki bija vienkārši lieliski. Nekad vēl tie nebija bijuši tik forši! Šādus pasākumus Smiltenē gribētos daudz, daudz biežāk! Bet uz balli tiešām nevajadzēja ņemt mazus bērniņus līdzi. Nez, ar kuru galu tie vecāki domāja? Un vēl drausmīgas skumjas pārņēma, ka pēc rokkoncerta bija atstāts tāds haoss. Vēl lielāks, nekā parasti tas ir pēc lielajiem gadatirgiem. Visas malas bija pilnas ar pudelēm.
Ilze: – Svētki bija vienkārši super – paldies! Runājot par kultūru, njā, nebija policistu, jo bija pilns ar mazgadīgiem bērneļiem, kas lietojuši jau ko grādīgu. Skumji. Atkritumu urnas bija pilnas, bet tas katra cilvēka ziņā, kur liek un kā. Ja ir cūkas, tad met zemē, bet, ja ir kas no kultūras, tad izmet miskastē.
Laimonis: – Nesen biju Francijā, kur vienā pilsētā notika svētki. Tie bija divu Spānijas – Francijas pilsētu sadraudzības svētki. Tad, lūk, tur visu svētku laiku centrālajā laukumā dežurēja policists, pie tam parādes formā, baltā kreklā. Rezultātā nebija nekādu nekārtību, svētku beigās nemanīja nekādu postažu, neredzēja arī piedzērušus cilvēkus, kuri nespēj sevi savaldīt. Gribas jautāt, kāpēc pie mums nevar nekad nodrošināt šādu sabiedriskās kārtības sistēmu? Policistu ar lielo lukturi nevar sameklēt, kur nu vēl parādes formas tērpā. Paši jau esam šīs kultūras sastāvdaļa.
