Pagājušo piektdien apritēja 108 gadi, kopš dzimis Ernests Hemingvejs. 80. gadu sākumā man palaimējās nopirkt viņa kopoto rakstu piecus sējumus par pudeli kalvadosa gabalā.
Pagājušo piektdien apritēja 108 gadi, kopš dzimis Ernests Hemingvejs. 80. gadu sākumā man palaimējās nopirkt viņa kopoto rakstu piecus sējumus par pudeli kalvadosa gabalā. Kad gribas palasīt ko skarbu, ķeros pie vecā Hema.
Viņš ir radījis vīrišķīgu tēlu galeriju, pats būdams tiem līdzīgs. Hems nekad nav spējis samierināties ar mierīgu dzīvi, jau no jaunības dienām vēlēdamies būt galveno notikumu centrā. Hemingvejs rakstīja par stipriem un vientuļiem cilvēkiem. Tiesa, mūža beigās rakstnieks, gluži tāpat kā viņa tēvs un vectēvs, no dzīves šķīrās labprātīgi. Ko mums no tā būs mācīties? Arī stiprums ir nosacīts. Hemingveja vārdi bija stipri, frāzes kā akmenī iekaltas. Daudzi rakstnieki un publicisti ir centušies kopēt šādu valodas stilu, taču pirmais vienmēr būs pirmais.
“Nav tāda cilvēka, kas būtu kā Sala jūrā, pats par sevi; jebkurš cilvēks ir daļa no Kontinenta, daļa no Cietzemes; ja Jūra aizskalos no piekrastes Velēnu, mazāka kļūs Eiropa, un tāpat, ja aizskalos Zemes ragu, un tāpat, ja sagraus tavu paša jeb tavu draugu Namu; jebkura cilvēka nāve samazina arī mani, jo es esmu Cilvēces sastāvdaļa; un tāpēc nekad nevaicā, kam skanēs Zvans; varbūt tas skanēs Tev.” Šis ir ievadfragments no romāna “Kam skanēs zvans”. Tas rokrakstā glabājās Havanā, kur par ceturto daļu no saņemtā honorāra rakstnieks nopirka villu. Līdzās rokrakstam bija Hema iecienītā viskija pudele. Kāds tūrists to netīšām saplēsa un rokrakstu sabojāja, kā jau dzīvē notiek. Kopš tā laika villā interesenti var ielūkoties tikai caur atvērtajiem logiem. Arī pie durvīm pakārtais kuģa zvans vairs neskan.
