Šodien vārdadienu svin Ventas, Salvji un Selvas. Valcēniešiem vairāk zināms ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona brigādes Valkas daļas komandieris Salvis Stepiņš.
Aivars Zilbers
Salvis Stepiņš uzskata, ka ar vārdu sadzīvo ļoti labi. “Man iznāk mazliet īpatnēji – vārdadienu svinu kopā ar dzimšanas dienu, jo esmu dzimis 24. maijā. Tā man divu svinību vietā sanāk vienas. Bērnībā gan biju mazliet dusmīgs uz vārdu, jo māsu vecāki un radi sveica divas reizes – vārda un dzimšanas dienā. Tagad gan, to iedomājoties, Salvim nāk smiekli, jo abižots jau netika – ja divas svinības, arī dāvanas bija lielākas.
Vilina trīs brīvdienas pēc maiņas
Izvēloties savu dzīves ceļu, Salvis sākumā nevarēja izšķirties – iet uz apsardzi vai ugunsdzēsējiem. Tomēr beigu beigās nolēma kļūt par ugunsdzēsēju, jo vilināja tas, ka pēc diennakts dežūras trīs dienas bija brīvas. Viņš iestājās Rīgas Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta tehniskās uzraudzības skolā, tad dienestā kādu laiku bija inspektors, bet vēlāk iestājās arī Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā. Tagad dienestā kopā ir nostrādāti 22 gadi.
Šajā laikā viņš no dzēsēja ir kļuvis par nodaļas komandieri. Salvis atzīst – lai strādātu par ugunsdzēsēju, jābūt labai fiziskai sagatavotībai un jānodarbojas ar sportu. Šajā jomā prasības visiem darbiniekiem – vada komandieriem, šoferiem un dzēsējiem – ir pilnīgi vienādas, normatīvi atšķiras tikai dažāda vecuma grupām. Diemžēl pašlaik daļa jauniešu nevar savu vēlmi būt par dzēsēju piepildīt, jo medicīniskā komisija pārvelk svītru viņu iecerēm. Tomēr tie, kuri ļoti vēlas atrasties dienestā, ir pietiekami ilgi nodarbojušies ar sportu. “Arī es savā laikā sportoju, spēlēju florbolu, daudz nodarbojos ar ugunsdzēsības profesionālajiem sporta veidiem, tagad man lielākais hobijs ir medības un makšķerēšana. Arī medības prasa fizisko slodzi, jo ziemā jāpiebaro zvēri, jājauc bebru sprosti, kas kaut kur aizšķērso upīti, tās visas ir fiziskās aktivitātes, kas ļauj pilnībā relaksēties pēc ikdienas darba,” apliecina S. Stepiņš. Medības ir ļoti darbietilpīgs vaļasprieks, ja veic visus mednieka pienākumus, tādēļ citām izklaidēm vaļas neatliek. “Agrāk aizrāvos tikai ar makšķerēšanu, bet medību kolektīva vadītājs Valdis Ķiris mani pamudināja iestāties medniekos. Aizrāva medību azarts, kuram klāt ir arī mazliet adrenalīna. Vēl lielas trofejas neesmu ieguvis, bet tas ir laika jautājums,” pasmaida S. Stepiņš.
Visu atrisina mierīgā ceļā
Viņš uzskata, ka darbā nav skarbs vadītājs. Ja rodas kāds konflikts, Salvis vienmēr cenšas tos atrisināt ar mierīgām sarunām. “Vispār jau nav grūti vadīt vīrus. Ar daudziem esmu ilgi nostrādājis kopā, viens otru labi zinām, turklāt visi ir sava darba profesionāļi un saprot, ka maiņa jāpavada godam, izpildot tajā visus uzdevumus. Ikviens ir gatavs dažādām situācijām, jo, nākot uz darbu, neviens nezina, ko nāksies piedzīvot,” skaidro S. Stepiņš.
Tagad viņam katru dienu jāatrodas depo. Izsaukumā dzēsējiem līdzi viņš dodas, ja kaut kur izcēlies lielāks ugunsgrēks. “Paldies Dievam, pēdējā laikā nekas liels nav dedzis. Nezinu tādu cilvēku, kurš dodoties izsaukumā, nejustu satraukumu, jo ugunsdzēšana ir spriedzes pilns darbs – jāglābj īpašumi un nereti arī paši to saimnieki. Visvairāk mani darbā kaitina kūlas dedzināšana. Tik daudz ir rakstīts presē, noteikti lieli sodi, taču kūla joprojām deg. Un tie nav tikai bērni, kas palaidņojas. Veco zāli dedzina arī pieaugušie, bet, kad nodeg mājas, tikai tad viņi saprot, ko izdarījuši. Tā ir kā sērga, ar kuru grūti cīnīties,” saka S. Stepiņš.
Viņu priecē, ka tagad ugunsdzēsēju darbs ieguvis augstu prestižu sabiedrībā. “Kad es sāku strādāt, tas bija ļoti zems. Tagad, kad esam militarizēti, viss ir mainījies. Arī paši dzēsēji ar savu attieksmi pret darbu ir radījuši cieņu sabiedrībā. Tas bija grūts un ilgs darbs, un šis prestižs mums jānotur arī turpmāk,” apliecina S. Stepiņš.
VĀRDA SALVIS NOZĪME UN SKAIDROJUMS
Krietns un darbīgs. Sākumā pat bikls un nepastāvīgs. Kā rūpīgs saimnieks mīl profesiju, kuru izvēlējies. Brīžiem ir nesaprasts savu īpatnējo manieru dēļ.
