Agita Buliņa
Desmit gados soli pa solim iepazīstot lauku romantiku ‒ vasarās un brīvdienās palīdzot darīt lauku darbus, pilsētnieks Jānis saprata, ka savu ģimenes ligzdu vēlas veidot tuvāk dabai. Šobrīd viņš domā, ka Zvārtavas pagasta saimniecību “Lejiņas” nemainīs pret pilsētas burzmu.
Jānis Šteinbergs ir dzimis un audzis Smiltenē. Draudzeni Karīnu iepazinis Smiltenes Centra vidusskolā, kad meitene pēc pamatskolas nolēmusi mainīt lauku skolu pret mācībām pilsētā. Vidusskolas laikā arī sācies abu kopīgais ceļš, tad Jānis pamazītēm sāka iepazīt lauku dzīvi, ik reizi izmantojot iespēju apciemot Karīnas ģimeni Zvārtavas pagastā. Kad pirms trim gadiem ģimenē ienācis dēls Ričards, Jānis ar Karīnu dzīvojuši Smiltenē un sākuši apsvērt domu par dzīvi laukos. Bet, kad pieteikusies meitiņa Sabīne, ģimene pamazām pārcēlusies uz dzīvi “Lejiņās”. Jau gadu no pilsētnieka dzīves Jānis ir atteicies, lai izmēģinātu spēkus lauksaimniecībā. Kā viens no iemesliem pārcelties uz laukiem ir bijusi vēlme bērnus uzaudzināt tālāk no pilsētas. “Dzīvojām trīsistabu dzīvoklīti Smiltenē un jau tolaik sapratām, ka tas mums ir par šauru,” stāsta Jānis.
Apvieno patīkamo ar lietderīgo
Jānis sevi sauc par pūci. Rītos patīk ilgi gulēt, bet, kad norietot saule un pārējie dodas jau pie miera, sākoties aktīvākais diennakts periods. Miers apkārt un ir iespēja darboties. Kad Jānim no lauku darbiem ir brīvāks, viņš dodas uz zāģētavu, kas ir netālu no mājas. Tur pagājušajā ziemā tapis bērnu rotaļlaukums. Pie šī darba viņš pavadījis ļoti daudz laika, kā pats saka: “Esmu pedantisks. Visu daru lēnām un pamazām.”
Jautāts, kā radusies ideja, viņš atbild, ka cilvēks spēj visu, ja vien viņam ir vēlēšanās un apņemšanās kaut ko darīt. Bērnu rotaļu laukumiņš izveidots mājas pagalmā, jo Jānis ir vēlējies, lai mazajiem būtu savs stūrītis. Viņš piebilst, ka visa šī gada ziema pavadīta remontējot mājas otro stāvu, ko izdevies paveikt ar ģimenes palīdzību.
Jānis ar ģimeni īpašu uzmanību pievērš ainavas un vides sakārtošanai. Visi kopā cenšas veidot pagalmu un apkārtni tā, lai pašiem būtu prieks un “Lejiņas” būtu skaistas. Jāpiebilst, ka tas paņem daudz laika, pūļu un spēka.
Lauku darbi nebiedē
Šobrīd Jānis nodarbojas tikai ar lauksaimniecību. Tāpēc „Lejiņās” kuplo divi lieli aveņu lauki, kazeņu, ķiploku lauks un slejas siltumnīca, kurā patlaban aug zemenes, kā arī Jāņa šī pavasara jaunā aizraušanās – ķirbji. Siltumnīcu viņš uzbūvēja pērn ‒ ģimenes vajadzībām. Tomēr, kad ģimene sapratusi, ka siltumnīca ir par lielu, radušās vairākas idejas, ko varētu audzēt. Pašlaik galvenais ir iegūt labu ražu. Veikalā nopirkt, protams, ir vieglāk, tomēr paša izaudzētais ir kvalitatīvāks. Tikai daļa no ražas paliks pašiem, pārējo plānots pārdot tuvējās pilsētās vai kādam pārstrādes uzņēmumam. Zvārtavietis atklāj, ka mēģināt izaudzēt ko jaunu ir patīkami, bet, ja nesanāk, nevajagot nokārt galvu, ir jādomā un jādodas uz priekšu ar jaunām idejām.
Laukos dzīvojot, Jānis apguvis darbus, ko pilsētā nebija darījis. Draudzene Karīna atceras, kā pirmās reizes, kad Jānis atbraucis pie viņas uz “Lejiņām”, meitene mācījusi pilsētas puisim braukt ar traktoru. Taču tagad jau viss notiek pretēji, ko Karīna piemirsusi, to māca un atgādina Jānis.
Laiku atrod visam –
atpūtai un arī mācībām
Pavasaris un rudens ir gadalaiki, kuros Jānis izmanto iespēju nodarboties ar sportu brīvā dabā ‒ brauc ar divriteni vai skrien. Dzīvojot Smiltenē, laika divritenim atlicis vairāk. “Smiltene un tās apkārtni ir kā paradīze velobraukšanai,” uzskata Jānis. Viena no viņa pavasara tradīcijām ir arī piedalīšanās starptautiskajā pasākumā “DNB Stipro skrējiens”, kurā viņš spēkus pārbauda jau ceturto gadu. Šo tradīciju viņš nedomā pārtraukt. Šogad “Stipro skrējienā” viena kilometra distancē piedalījies arī mazais Ričards.
Lai gan darbu ir daudz un visu ir grūti paspēt izdarīt, Jānis gandrīz vienmēr atrod laiku piedalīties Smiltenes pilsētas kultūras centra vidējās paaudzes deju kolektīva “Ieviņa” mēģinājumos un koncertos.
Ne mazāk svarīga zvārtavietim ir sevis pilnveidošana. Šobrīd Jānis apgūst pirtnieka profesiju, apmeklējot nodarbības Smiltenē un Cēsīs. Gada nogalē viņš būs kvalificēts pirtnieks. Tomēr tā ir tikai daļa no ieguvuma. Vērtība ir arī iepazīšanās ar dažādiem interesantiem cilvēkiem un viņu pieredzes uzklausīšana. Lauku sētā ir senā latviešu pirtiņa, kas ir viens no faktoriem, kas ir pamudinājis mācīties par pirtnieku. Jānis neslēpj, ka viņa nākotnes plānos ietilpst uzbūvēt lielāku pirtiņu, kurā būs arī istabiņas, lai varētu uzņemt viesus.
Kā neatņemama Jāņa ģimenes tradīcija ir organizēt ģimenes sporta spēles, kas ik gadu notiek augustā. Šogad tās norisināsies jau sesto gadu, un, kā stāsta Jānis, ar katru gadu ģimenes loks, kurus ieinteresējušas spēles, kļūst arvien kuplāks.
Darbs, kas sniedz gandarījumu
Jānim svarīgs ir gandarījums, lepnums par paveikto, kad citi novērtē viņa veikumu, lai tās būtu kādas aktivitātes, sakopšanas darbi vai būvdarbi. Viņš atzīst, ka mierā nosēdēt ir ļoti grūti, tāpēc sapratis, ka atpūta nenozīmē tikai sēdēt un neko nedarīt, bet gan strādāt un darīt to, kas patīk un ir sirdij tuvs.
Kopš mazotnes puisis ir pieradis pie darba, tas devis neatlaidību un cīņas sparu, lai kaut ko sasniegtu un izdarītu līdz galam. Vecāki gadu gaitā ir devuši dzīves gudrību un zināšanas, kā arī atbalstījuši dēlu. Jautāts, kā bija iedzīvoties lauku vidē, Jānis atbild: “Cilvēks spēj daudz ko iemācīties un pielāgoties, ir jābūt tikai lielam gribasspēkam. Cilvēks ir tāda būtne, kas ir gatavs visādiem darbiem un spēj tikt galā ar visādām lietām. Visu var apgūt un izdarīt.” Jānim lauku dzīve ir tik ļoti iepatikusies, ka atkal par pilsētnieku viņš vairs nevēlas kļūt.
