Lai gan par bioloģisku metožu izmantošanu lauksaimniecībā tiek saņemti Eiropas Savienības maksājumi, tie tikai daļēji sedz bioloģiskās un konvencionālās lauksaimniecības peļņas starpību, rēķina zemnieki.
Līga Martinsone
Valkas, Smiltenes un Strenču novados kopumā šobrīd reģistrētas 110 no vairāk kā 3 600 saimniecību Latvijā, kas strādā ar bioloģiskām lauksaimniecības metodēm.
Kā atzīst zemnieki, bioloģiskā saimniekošana ir balstīta uz vēlmi darboties lauksaimniecībā ar vidi saudzējošām metodēm, nevis ar mērķi iegūt lielāku peļņu. Lai realizētu bioloģiski sertificētu produkciju, nepietiek tikai ar dabas mīlestību un zemes apstrādi bez minerālmēsliem un pesticīdiem. Sertificētam bioloģiskajam zemniekam vispirms jāiziet vismaz divu gadu ilgs pārejas posms un ik gadu jātiek galā ar birokrātisko procesu. Ne visiem zemniekiem tas bijis pa spēkam, ir arī tādi, kuriem šis slogs bijis par grūtu un kas izvēlējušies tomēr atteikties no sertifikācijas.
Pieredzējuši bioloģiskie zemnieki zina, ka saimniekot bioloģiski nenozīmē tikai kopt augus un dzīvniekus neizmantojot ķīmikālijas un augšanas stimulantus. Šī lauksaimniecības metode prasa plašu zināšanu klāstu, lielus ieguldījumus nezāļu apkarošanā un slimību novēršanā, kā arī ražas palielināšanā.
Valkas novada Kārķu pagasta “Mierkalnu” saimniece Gunta Pēterēna neslēpj, ka viņas bioloģiskās saimniekošanas pamatā ir entuziasms, nevis finansiāli ieguvumi. Viņas pieredze liecina, ka vietējo iedzīvotāju pirktspēja ir tā, kas diktē bioloģisko produktu cenas un pieprasījumu. Kamēr lielākajās Latvijas pilsētās aktīvi darbojas tiešās pirkšanas pulciņi, kas ik nedēļu iepērk no zemniekiem bioloģiski audzētus produktus, laukos un mazajās pilsētās pieprasījums pēc biopārtikas ir ievērojami mazāks.
Arī Smiltenes tiešās pirkšanas pulciņš uz laiku pārtraucis darbību, tomēr tā veidotājs Kaspars Stūrmanis nav atmetis cerību bioloģisko produktu tiešo piegādi no zemnieka patērētājam atjaunot. Pagaidām bioproduktus no vietējiem zemniekiem viņš piedāvā savā veikaliņā Smiltenes centrā. Te iegādājama gan sertificēta biopārtika – olas, gaļa, bišu produkti – gan arī citi vietējo zemnieku lauku labumi un apkārtnes amatnieku darinājumi. Viņa veikaliņā iepērkas gan tādi cilvēki, kuriem ir svarīgs produktu bioloģiskais marķējums un kas rēķinās ar augstāku šo preču cenu, gan arī tādi, kuriem pietiek ar produktu izcelsmes uzticamību. Viena no tādiem ir Inta Zetmane, kas veikaliņā iepērkas ik reizi iegriežoties Smiltenē. Viņa atzīst, ka cenas produktiem šeit ir augstākas kā parastajos veikalos, taču dažreiz tomēr atļaujas ko iegādāties, jo šiem produktiem ir daudz labāka garša un viņa uzticas veikala īpašniekam.
Tomēr tikai ar bioproduktu tirdzniecību veikaliņš nevarētu eksistēt, atzīst Kaspars Stūrmanis, jo vietējo iedzīvotāju pirktspēja ir krietni ierobežota. Par to liecina arī salīdzinoši nelielais bioproduktu piedāvājums 14. Lielajā labdarības robežtirgū, kas 7. un 8. maijā norisinājās Valkas un Valgas ielās. Ineta Bole, kas tirgus apmeklētājiem piedāvāja pašceptu maizīti un asinsdesas no Rūjienas novada Jeru pagasta zemnieku saimniecības “Arumi”, uzskata, ka cilvēkus laukos tik ļoti neinteresē, vai produkts ir bioloģiski sertificēts. Tai pat laikā arī viņa atzīst, ka cilvēki labprāt iegādājas produktus ar zināmu izcelsmi. Cenas “Arumu” saimniece pielāgojusi citiem vietējiem mājražotājiem un izrēķinājusi, ka saņemtais ES maksājums gandrīz sedz papildu izmaksas, kas rodas no bioloģiskās saimniekošanas.
Arī Gunta Pēterēna par bioloģiski sertificētajiem gaļas liellopiem izsolē pārsvarā saņem tādu pašu samaksu, kā par konvencionāli audzētu lopiņu. Līdzīga situācija ir arī citviet Latvijā, atzīst Gaļas liellopu audzētāju biedrības valdes priekšsēdētājs Rihards Valtenbergs. Viņa veiktie aprēķini liecina, ka gaļas liellopa vidējā pašizmaksa var sniegties no 3,50 līdz pat 7 eiro atkarībā no turēšanas apstākļiem. Arī viņš atzīst, ka ES maksājums par bioloģisku saimniekošanu tikai nosedz neiegūto peļņu. Diemžēl pavisam neliela daļa Latvijā bioloģiski izaudzētas gaļas nonāk uz vietējo iedzīvotāju galdiem, lielākais vairums jaunlopu tiek eksportēts.
“Mēs vienkārši eksistējam,” atzīst Smiltenes novada Grundzāles pagasta bioloģiskā zemniece Ilze Bērtiņa. Viņas saimniecībā tiek audzēti dažādi dārzeņi, turētas vistas, aitas, govis un cūkas. Pagaidām peļņas gūšanai traucē arī saimniecības attīstībai paņemtie kredīti. Viņa rēķina, ka ieguldījumus, kas nepieciešami, lai izaudzētu, piemēram, bioloģisku burkānu, nebūtu iespējams segt tikai ar ES maksājumiem vai cenas paaugstinājumu, jo jārēķinās gan ar mazāku iegūto ražu gan arī ravēšanas izdevumiem.
Bioloģisko graudu audzētājiem ir līdzīgi aprēķini, salīdzinot abas lauksaimniecības metodes. Lai gan par bioloģiski sertificētiem graudiem iespējams saņemt lielāku samaksu, iegūtās ražas daudzums ir vismaz uz pusi mazāks kā konvencionāli audzētam produktam. Jāņem vērā arī tas, ka bioloģiska audzēšana prasa lielākus laika un naudas ieguldījumus, kamēr cenas starpība bioloģiski audzētiem graudiem ir tikai aptuveni par 30% augstāka.
Kaut arī bioloģiskā zemkopība un lopkopība ir darbietilpīgas lauksaimniecības metodes, kas prasa specifiskas zināšanas un lielu pacietību, kā arī uzliek ievērojamu sertifikācijas birokrātisko slogu, bioloģisko saimniecību skaits turpina pakāpeniski pieaugt tā apliecinot latviešu vēlmi savu zemi saglabāt tīru un piedāvāt bioloģisko produktu alternatīvu arī citiem.
