Manās rokās ir jūras akmentiņš.
Manās rokās ir jūras akmentiņš. Tas ir tik gluds, skaists un izskatās kā dzīvs. Vienā pusītē mazas trepītes un mazi, balti plankumiņi kā dalmācietim. Ir arī mazas, baltas svītriņas. Bet tās mazās, mazās svītriņas ir sānos. Tas ir vēl gludāks par loga stiklu. Un trepītes — mazas, mazas kā zirnekļa pavediens.
Varbūt, ja paskatās citādāk, tās divas svītriņas var būt acis. Nē, jo viena mazāka, otra — lielāka. Bet kāpēc tas smailais gals? Es zinu — alu cilvēka nazītis. Bet tās smalkās svītriņas? Tik smalkas, ka raudāt gribas, it kā virspusē, bet iekšā. Tie ir kā smalki, smalki diedziņi
Tas noteikti ir bijis ļoti liels, bet jūra gadu tūkstošos to ir noskalojusi pavisam mazu un gludu. Bet — ja tas būtu stāvējis vēl ilgāk, tas sadruptu un pārvērstos smiltīs jūras krastā.
Brīnišķīgs akmentiņš! Tik skaists un gluds, un tūkstošiem gadu gulējis Melnās jūras krastā.
Ilze Zalužinska
5.b klase
