Kā var palīdzēt izaugt cilvēkam? Kā kļūt par personību, kas izstaro priecīgu možumu?
Kā var palīdzēt izaugt cilvēkam? Kā kļūt par personību, kas izstaro priecīgu možumu? Kas to pateiks? Gudri padomdevēji un konsultanti? Supervizori? Atslābinoši līdzekļi? Uzmundrinošas tējas?
Režisore un pedagoģe Vija Zelmene, kas psiholoģiju mācījusies tikai nedaudz konservatorijā un marksismaļeņinisma universitātē, domā, ka pie psihologa laikam nekad neietu, jo spēks ir jārod sevī pašā.
“Ir profesijas, kurās nepietiek ar diplomu, jo absolūti nepieciešama arī dzīves pieredze. Domāju, ka tādas ir režisors, psihologs un skolotājs. Jā… un vēl varētu būt dakteris. Lai šīs jomas apgūtu, vajadzīgs mūžs. It kā zini, bet kaut kāds knifs ir tas, kas pietrūkst, un to var iegūt ar laiku.”
Saistoša ir jūsu personības pozitīvā viengabalainība.
Vakar un vēl šorīt pārdomāju, kā tas ir, ka tieku ar sevi galā. Es tiešām nezinu. Jautājumi ir jārisina. Manī rit suitu asinis. Tēvs bija suits, māte zemgaliete. Agrāk, kad mamma teica, ka līdzinos tēvam, neņēmu galvā. Kad aizbraucu uz Alsungu, ieraudzīju radus no tēva puses un saskatīju sevi. Kā viņi runā, kā rīkojas, kā muļķojas. Jo vairāk iet gadi, jo vairāk saprotu – esmu riktīga tēva meita. Un tēvs prata uzklausīt. Pie viņa nāca kaimiņienes sūdzēt bēdas. Reiz gludināju veļu, logs vaļā, dzirdēju. Tēvs klausījās, ko runā kaimiņiene. Vēlāk prasīju, vai ko dzirdējis. Nē, bet viņai bija svarīgi izrunāties.
Kaimiņš kaimiņam tā var izlīdzēt, bet ģimenē ir jādzird. Vai jums dēli uzticas?
Es, jau uz viņiem paskatoties, zinu, kas par lietu. Viens dēls man ir noslēgtāks. Neuzbāžos. Ja grib kļūdīties pats, lai taču dara. Bet tas maksās. Lai mācās no savām kļūdām, ja grib. Tās nāks atkal, tikai citās variācijās. Agrāk ar dēliem runājām bieži, tagad retāk. Bet es esmu arī divkārtēja vīramāte. Strīdos abas puses uzklausu. Matos nelaižu.
Jūs daudz esat strādājusi skolā. Bērni nāk no dažādām ģimenēm. Ko, jūsuprāt, šodien viņu labā var izdarīt psihologs – labākajā gadījumā viens uz visu skolu?
Manuprāt, neko. Dzērāji, starp citu, nav tie sliktākie vecāki. Vissmagāk ir ar “labvēlīgajiem”, kam galvā ir tikai skaitļojamā mašīna. Skaita izdevumus un ienākumus. Ja vecāki atpērkas ar dāvanām, ja nav sarunu, attiecību, mazākajās klasītēs varbūt kaut ko vēl var izdarīt klases audzinātājs, vēlāk – neviens neko nespēj, ja vien pats cilvēks negrib. Ir bērni, kas saprot tikai kliegšanas metodi.
Bet kā lai viņš grib ko citu? Maugļa fenomens. Kā viņš var sadzirdēt, ja neviens ar viņu nav runājis cilvēciski un ar ieinteresētību?
Tā ir. Man viens mazdēliņš septiņus ar pusi gadus vecs, otrs divus gadus un astoņus mēnešus. Mazais atdarina lielo, bet lielajam ir vecāks draugs… Dēls saka – Emīls pašlaik iet muļķību augstskolā.
Bet psihologam ir savas metodes. Ar tām viņš arī strādā. Droši vien reizēm kaut ko var panākt. Problēma jāizrunā. Galvenais tomēr ir atraisīt cilvēka gribu. Un to var dažādi. Griba ir rakstura mugurkauls. Bet tad ir daudz jāstrādā. Esmu pateicīga savam tēvam, viņš zināja, ko grib. Darbs audzina raksturu. Tagad, atceroties agros rītus, kad bija jāiet govi slaukt, baudu atmiņas – rīta rasa, putni dzied. Bet toreiz likās – gals klāt. Tie bija citi laiki. Pēc kara mamma izvārīja rupju kviešu miltu biezputru ar sviesta pikucīti. Tik garšīgi. Tagad reiz izvārīju – nu nekā tur nav.
Maināmies. Cita attieksme, citas garšas, krāsas.
Viena mana aktrise mācās Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Viņai bija jāraksta par pasakām. Sēžam, smejam, vārds pa vārdam. Izrādās, latviešu pasakas ir vardarbīgas. Viņa nodomājusi rakstīt par vardarbību latviešu pasakās! Bet tās iemāca bērnam, kas ir labs, kas slikts. Sliktais saņem sodu, labais iziet cauri grūtībām, gūst gandarījumu. Tagad – še tev! Vardarbība pasakās! Redzu viepļus multenēs. Mazdēls skatās, un es nezinu, kas tas par zvēru – ne suns, ne kaķis, ne lapsa. Prasu lielajiem, kas tas par viepli. Tagad tādi esot modē. Ko bērns no tā var iegūt? Un ja vēl mājās viss balstīts uz to, ka visu var un vajag iegūt?
Bērniem nemāca patstāvīgi domāt. Varbūt pieaugušie arī nemaz to neprot?
Mācīt domāt ir ļoti grūti. Prasa laiku, zināšanas, mērķtiecību, pacietību. Es nedomāju, ka esmu ļoti atvērts cilvēks, bet godīgs gan. Mans mazdēliņš vienu dienu saka: “Ome, es uzpīpēju.” Viņam septiņi gadi. Prasu – nu kā? “Nav diez kas. Bet es vilku iekšā. Tu zini, ka jāvelk iekšā?” Jautāju, vai mute nesmirdēja, klepus nenāca. Tad teicu, redz, tētis nesmēķē, bet tam, kurš pīpē, paliek dzelteni zobi. Lai pats izdara secinājumus. Es taču neiešu bārties. Ko tik zēni nedara! Lai paprovē. Kamēr izstāsta, viss ir kārtībā. Ja bērns vecākus mīl, viņi savam bērnam ir Mesija. Ko iemāca, tas paliek. Domāju, ka sarunas un godīgums ir ļoti svarīgi.
Jūsu attieksme pret cilvēkiem un pasauli ir pozitīva un optimistiska. Prieks ar jums būt kopā.
Jo vecāka kļūstu, jo mierīgāk visu uztveru. Neskrienu, neārdos, nebrēcu. Kad ir pilnīgs izmisums, nomierinos, lai atrastu sev laiku pajautāt, vai ir vērts uztraukties. Dzīves laikā esmu pārliecinājusies, ka ne ar spēku, bet ar gudrību jāprot uzvarēt. Agrāk uzdeva nervi.
Cilvēks pats ar sevi spēj tikt galā. Var iestāties saspringti periodi. Apguļos. Uzvilkta kā stīga. Saku – nomierinies, vecenīt. Lēnāk. Mierīgāk. Soli pa solim. Ar sevi ir jāstrādā.
Vecuma privilēģija ir gudrība. Ko es varu teikt jaunajiem? Kas mani klausīs? Varu tikai netieši iedarboties. Sava pārgudrība jāpiebremzē.
Viņai nav trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit. Viņa tiešām ir izaugusi. Tāpēc atrod laiku paspēlēties ar bērnu sevī. Jaunība, kad ar pieri vajadzējis dauzīt mūri, ir garām.
Viņa lasa Lielisko vecumdienu afirmācijas, kur sakrāta gudrība pēc gudrības. Ceļa spieķim noder arī kādas nezināmas mūķenes lūgšana, kur ir arī šādi vārdi: “Negribu būt svētā – līdzās svētajiem reizēm grūta dzīve, bet taisnība ir tā, ka vecs, ķildīgs sievišķis ir Nelabā augstākais sasniegums.”
Vija Zelmene ir pozitīva lādiņa nesēja. Kur viņa parādās, tur kūsā dzīvība, humora un prieka pārpilnība.
