Šorīt, nākot uz darbu, man pretim raugās zemes saulītes – pienenes. Dažu dienu laikā viss saplaucis un sazaļojis tik ātri, ka smejos, – pēc ziemas uzreiz iestājusies vasara, jo pavasaris šogad dikti niķīgs. Cerams, ka turpmākie laika apstākļi būs labvēlīgi, lai zemnieki paspētu ar vasarājiem apsēt savus tīrumus, bet mazdārziņu saimnieki sastādīt visu, ko sirds kāro.
Aprunājoties ar profesionāļiem, kas ilgus gadus riktējas pa saviem zemes pleķīšiem, skaidrs ir viens, latvietis ir un būs zemes kopējs. Lai arī kāds būtu veselības stāvoklis, tik un tā goda lieta ir rušināties savā dārziņā. Manuprāt, tas nemaz nav slikti, jo tā ir ne tikai fiziska nodarbe, bet arī sava veida relaksācija.
Nesen man bija izdevība dienu pavadīt ar Valkas senioriem. Protams, sarunas par dzīvi mūs noveda līdz dārza tēmai. Klausījos un brīnījos, kur cilvēkiem tāda izdoma, dzīves gudrība, apskaužamas zināšanas par stādīšanu un zemes mēslošanu. Vēl vairāk, lai taupītu savas muguras, vīrs cienījamos gados, bet ar lieliskām izgudrotāja spējām, uzmeistarojis rokas kartupeļu stādāmo mašīnu. Paņēmis lielāka izmēra zupas kausus un tos iestiprinājis noturīgā kārtī. Abi ar sievu lauku apstādījuši pusstundas laikā. Pensionārs stāsta, ka viņš katru gadu uzmeistaro kaut ko jaunu, lai atvieglotu strādāšanu dārzā un dzīvošanu vasarnīcā. Teikt, ka vairs nevajadzētu tik daudz strādāt dārzā, ir lieki. Un tā ir daudziem pensionāriem.
Mani iedvesmoja stāsts arī par dārza kaimiņiem, kuri sadzīvo kā liela ģimene. Viena kaimiņiene audzē tomātu un paprikas stādus, otra – kabačus, trešā sarunā profesionālu dārznieku, kas apkopj ābeles. Kā sacīt – kopā interesantāk un jautrāk. Taču visforšākie esot dārza svētki, kuros tiek svinētas dzimšanas dienas. Vai nav labi, ka cilvēki prot gan strādāt un gūt labumu no sava dārziņa, gan arī kopā atpūsties.
