Ļoti bieži, runājot par kādu notikumu, mēdz teikt – no likteņa jau neizbēgsi. Tomēr ne vienmēr aizdomājamies par šiem vārdiem.
Ļoti bieži, runājot par kādu notikumu, mēdz teikt – no likteņa jau neizbēgsi. Tomēr ne vienmēr aizdomājamies par šiem vārdiem. Šovasar piedzīvoju gadījumus, kurus grūti izskaidrot, bet pieļauju, ka tas apstiprina pieņēmumu par likteņa klātbūtni.
Pirms pāris gadiem Smiltenē kāds bija pametis kaķa bērnu, kurš izmisis ņaudēja, paslēpies elektrības sadales skapī. Toreiz aizvedu sīciņo kaķenīti uz laukiem. Tagad bomzenīte izaugusi par glītu un ļoti paļāvīgu kaķu mammu, kurai jau vairākkārt bijis pa kaķēnu pulciņam.
Kaķi iet bojā dažādi. Pilsētā viņi bieži nesadala brauktuvi ar kādu automašīnu. Laukos krīt suņu vai lapsu zobos. Tomēr tas, kā no dzīves aizgāja manas bomzenītes divi bērni, nedaudz uzdzen šermuļus…
Runcēns atbrauca dzīvot uz Smilteni, bet vienai no kaķenītēm neatradās saimnieks, tāpēc nācās to paturēt. Reiz kādu vakaru mani pagalmā pārsteidza dīvains sprādziena troksnis, brīdi mājās pazuda elektrība, bet nākamajā dienā mēs pusaugu kaķeni atradām uzrāpušos stabā un sastingušu starp augstsprieguma elektrovadiem.
Pārdzīvotais jau bija teju aizmirsies, kad šovasar identisku skrējienu stabā atkārtoja viņas brālis. Šoreiz tas notika Bilskā, uz kurieni runcēns parasti devās līdzi saviem saimniekiem izbaudīt lauku plašumus.
Nejaušība vai liktenis? Iespējams, ka abi šie notikumi kaut ko vēsta, bet mēs jau vairs neprotam lasīt dabas grāmatā, tāpēc mazo brāļu dīvainā bojā eja paliks tikai kārtējais, bet ļoti skumjais atgādinājums bērniem, ka ar elektrību nedrīkst rotaļāties.
