Inga Karpova
Tiešām daudzi neticēja, ka Latvijā populārs mūziķis un dīdžejs Māris Žigats piekritis vadīt Valkas pilsētas kultūras namu. Patiesības labad gan jāteic, ka šis atbildīgais amats viņam neiekrita rokās kā negaidīta dāvana, jo Mārim bija jāpiedalās novada domes izsludinātajā konkursā, kur konkurence bija diezgan sīva. Viņš godīgā cīņā ieguva šo amatu, sācis jau strādāt, iepazīties ar vietējiem un aktīvi rosīties pie Valkas un Valgas pilsētas svētku organizēšanas. Tie, kā katru gadu, notiks jūnijā. Patīkami, ka Māris pats piezvanīja “Ziemeļlatvijai” un izteica vēlmi iepazīties ar laikraksta radošo komandu. Izmantojot šo izdevību, aicinājām jauno pilsētas kultūras nama vadītāju uz visnotaļ atklātu sarunu.
– Ja cilvēks izlemj pamest Rīgu un pārceļas strādāt uz kādu no Latvijas mazajām pilsētām, saka, ka tā ir bēgšana no sevis un problēmām. Kā ir ar tevi, vai arī tu, izvēloties strādāt Valkā, no kaut kā bēgi?
– Nekā sarežģīta te nav. Uz doto brīdi es sameklēju iespēju strādāt, kas atbilst manām vēlmēm un pasaules redzējumam. Uzskatu, ka 150 kilometru, kas šķir Rīgu no Valkas, nav nekāds attālums. Man draugi Vācijā katru dienu uz darbu brauc turp un atpakaļ 150 kilometru. Mums ir jābeidz domāt stereotipiski – viss, kas atrodas ārpus Rīgas, atrodas pasaules malā. Tā noteikti nav. Pats esmu dzimis un audzis Sabilē, tur joprojām ir manas mājas. No Rīgas līdz Sabilei ir tikpat, cik no Rīgas līdz Valkai. Ceļš ir labs. Pirmdien, braucot no Rīgas uz darbu Valkā, pa ceļam redzēju tik daudz, kas notiek dabā – visa pļava bija pilna ar meža pīlēm. Staigājot pa Valku, redzu, ka mazajā upītē (domāts – Pedelē) peld divi gulbji. Vai nav skaisti? Rīgā, braucot uz darbu, 11 gadus neko tādu neredzēju. Varbūt kļūstu vecāks, sentimentālāks? Atklāti sakot, skrējiens Rīgā daudzu gadu garumā mani ir patukšojis. Esmu mazliet piekusis, jo galvaspilsētā temps ir milzīgs. Viss notiek ļoti ātri. Tas prasa daudz enerģijas un nervu. Ir arī nevajadzīga burzīšanās. Tā ir šī laika iezīme. Man pašam interesē strādāt Valkā, jo savu laiku piecus gadus strādāju kopā ar leišiem un igauņiem lielā televīzijas projektā. Veidoju arī Baltijas mūziķu topu, kurā iesaistījās trīs radiostacijas un tikpat televīzijas. Man šis darbs ļoti iepatikās, tāpēc labprāt vēlos pamēģināt strādāt kopā ar igauņiem kultūras jomā. Esot Valkā, tas ir izdarāms.
– Ko tu darīji pirms tam, līdz nokļuvi Valkā?
– Moderni runājot, biju frīlanceris – cilvēks, kuru pieaicina vai nofraktē uz atsevišķiem projektiem un darbiem. Man ir menedžera pieredze šovbiznesā, darba pieredze televīzijā un radio. Man joprojām sirdij tuvs ir radio “101” projekts, kas vairāku iemeslu dēļ pajuka. Spilgtā atmiņā ir darbs ar jaunām grupām radio “SWH”. Joprojām mani vairākas grupas – “Astro’n’out”, “Z-Scars” jeb mazie, kā es viņus saucu, – dēvē par savu krusttēvu.
– Tavi pirmie iespaidi par Valku?
– Darba dienās dzīvoju īres dzīvoklī Rūjienas ielas mikrorajonā. Jūs ziniet, ka pēc septiņiem vakarā pilsētā nestaigā cilvēki? Domāju, vakaros iziešu pastaigāties vai pabraukt ar riteni, paskatīties uz cilvēkiem. Neviena nav. Pārsteidzoši, ka mikrorajonā arī bērnus neredz staigājam. Kultūras namā esmu nostrādājis pusotru nedēļu, man šodien pirmo reizi pagāja garām meitenes. Gaidu siltāku laiku, tad varbūt ar kādu iepazīšos. Vēl gan neesmu izbraukājis visu Valku, tik zinu, kā nokļūt līdz veikaliem, līdz redakcijai. Esmu sapratis, ka pilsētā ir vairākas domes (domāts vairākas pašvaldības ēkas, kur strādā domes nodaļas), tikai nesaprotu, kāpēc. Esmu jauniņais un jauniņie par šo to brīnās.
– Pirmie darbi, kas jau ir paveikti, esot jaunajā amatā?
– Atklāti sakot, es nepiedalos tuvāko pasākumu organizēšanā, jo tam vairs nebūtu lielas jēgas. Esmu ķēries klāt Valkas un Valgas pilsētas svētku organizatoriskajiem darbiem. Piektdien, 10. jūnijā, pa dienu mazajiem būs leļļu teātra izrāde “Makss un Morics”, bet vakarā brīvdabas estrādē būs rokkoncerts. Vēlos uz Valku atvest mākslinieci no Preiļiem, kas gatavo lelles. Gribam uztaisīt Valkā leļļu būšanu. Ceru, ka vakara koncertā uz skatuves kāps grupas “Musiqq”, “Dzelzs Vilks”, “Z-Scars” un citas vairāk vai mazāk pazīstamas grupas. Savukārt sestdien Valkas estrādē muzicēs Jānis Stībelis, Marija Naumova, būs arī Igaunijā pazīstami skatuves mākslinieki. Valkā ir skaista estrāde, bišķiņ tik tā jāsakārto – jānomaina daži skatītāju soli, kas pa ziemu cietuši, jānokrāso tilta margas, kas aplaistītas ar zaļu krāsu, jāsataisa betona trepes, lai tās varētu droši izmantot mazi bērni un cilvēki cienījamos gados. Kāpēc saukt ātros, ja var nobetonēt trepes? Latvijā mums ir dīvaina domāšana – cīnīties ar sekām, cīnīties ar nodokļu nemaksātājiem, nevis izdomāt, kā sakārtot nodokļu sistēmu. Nevis jādomā, kā lāpīt bedres, bet, kā būvēt ceļus, lai tajos nerastos bedres.
Kas attiecas uz kultūras namu, tas ir ļoti skaists – labā nozīmē vecmodīgs, ar savu skripšķi. Tagad apzinu, kas te vispār notiek. Redzēju, nāk kundzītes spēlēt teātri, jaunas meitenes aktīvi vingro. Izrādās, karsējmeitenes.
– Vai tev ir vīzija, kam jābūt kārtīgā mazpilsētas kultūras namā?
– Uzskatu, ka kultūras nams ir nākamā galvenā ēka pēc vietējās baznīcas. Turklāt mazā pilsētā kultūras nams ir svarīga lieta, lai cilvēki nesajuktu prātā no garlaicības un vientulības, lai varētu radoši izpausties un paskatīties, ko un kā dara citi. Nevar taču visu laiku tikai iet uz darbu, kašņāties savā dārziņā un, labākajā gadījumā, reizi mēnesī aizbraukt uz Rīgu. Svarīgākā sajūta, ko dod kultūras nams, ir kopā būšana, sev līdzīgo atrašana un sev līdzīgo domu uzklausīšana. Tā ir telpa, kur kopā sanāk līdzīgi domājošie.
– Nenoliedzami, idejas ir laba lieta, bet, lai tās īstenotu, nepieciešama nauda. Ko pašlaik var izdarīt tikko darbu uzsācis jauns kultūras nama vadītājs?
– Ar iestādes budžetu iepazinos. Cipari ir tādi, kādi tie ir, bet ir jāiemācās strādāt ar to, kas ir. Daudzas lietas var izdarīt arī bez naudas. Paldies Dievam, man ir pietiekami daudz draugu un paziņu, kas vēlēsies atbraukt uz Valku. Saprotams, es viņus nevarēšu izmantot mūžīgi, bet ir lietas, kur varēšu lūgt palīdzību. Nevēlos iztirzāt un analizēt sava amata priekšgājēju darbu. Taču, ja redzu, ka varam nomainīt skatuves sānu aizkarus, tad to arī darīsim. Tie ir briesmīgi, baigās driskas. Mēs tiešām neesam tik nabadzīgi, lai paši nenopirktu aizkarus. Ja durvīm iznākušas eņģes, tās ir jāsataisa. Mēs to izdarījām. Pagaidām man nav iebildumu pret nevienu darbinieku, visi dara savu darbu. Ja būs problēma, risināsim. Šobrīd problēmu nav, saprotamies, darbinieki man visu pastāsta un izrāda. Visi saprot, ka neesmu vietējais. Protams, ka ar vietējo būtu vieglāk, bet no malas redzējums šad tad ir svaigāks. Bieži vien mūzikas industrijā par lielu naudu tiek īrēti producenti. Tas nav cilvēks, kas skraida apkārt un meklē naudu, kā uzskata Latvijā. Producents ir cilvēks no malas, kas atnāk ar savu talantu un zināšanu bagāžu, paskatās un paklausās, kā darbs izdarīts un sniedz savu vērtējumu. Mazliet es arī esmu producents, kurš no malas saredz problēmu, kas jau ir “iesēdēta”. Atzīšos, man ļoti nepatīk, ja saka – nu tā pie mums notiek.
– Vai jau esi saskatījis lietas, kuras vajadzētu pamainīt pasākumu organizēšanā?
– Kultūras namā mums jāiemācās kļūt pašpietiekamiem, kā arī neatkarīgiem naudas lietās. Daļa kultūras tomēr ir bizness. Mums ir jāiemācās pašiem nopelnīt. Vienalga, kaut vai tie būtu simboliski simts eiro, bet pašu. Saviem darbiniekiem saku, ka neviens mākslinieks vai teātris te nebrauks tikai tāpēc, ka mums patīk. Vispirms veiksim pētījumu par to, kas interesē konkrētai vecuma auditorijai un cik gatavi maksā par ieejas biļetēm, un tikai tad jāskatās, ko varam organizēt. Jāņem vērā, ka Valkā dzīvo ne tikai latvieši, bet arī krievi un igauņi. Starp citu, kultūras namā netiek organizēti pasākumi krievu publikai. Noteikti šo lietu varēsim risināt, jo man Rīgā ir saikne ar krievu kultūras cilvēkiem. Ir daudzas krievu zvaigznes, kuras patērē arī latviešu publika. Mēs taču labi zinām, ka kultūrai nav valodas.
– Vai esi saticies ar pašdarbības kolektīvu vadītājiem?
– Nē! Vispirms es pavērošu viņu panākumus. Šoreiz darīsim otrādi. Vispirms paskatīsimies, ko katrs esam sasnieguši, kādi ir pašdarbnieku mērķi, un tad runāsim. Viena lieta ir tērēt elektrību un siltumu, par kuru ir jāmaksā vienkārši sanākot kopā. Varbūt, ka varam darīt kaut ko citu daudz efektīvāku? Katram pulciņa vadītājam būs iespēja man pastāstīt, kas pēdējos gados izdarīts, kas sasniegts, kur pabūts. Darīt kaut ko ķeksīša pēc, tas nav pareizi. Ja cilvēks vienkārši grib vingrot, vienkārši dejot vai dziedāt un šīm nodarbēm nav nekāda dzinuļa un pulciņa vadītājs nemāk nomotivēt, kāpēc kaut ko darām un uz kurieni virzāmies, tad labāk nevajag. Es nevienu nebaidu, vienkārši ir jāsakārto šīs lietas. Pašdarbībai arī jābūt motivētai, nevar būt vienkārši pašdarbība pašdarbības pēc. Motivācijai jābūt – nodancot gar zemi Valmieras kolektīvus, izdziedāt tukšu Smilteni. Ja tu negribi būt nekas vairāk kā staigātājs vai stāvētājs uz skatuves, tad rodas jautājums – varbūt labāk rušināties savā dārziņā? Cilvēkam ir jābūt savam dzinulim. Sēdēt uz vietas ir ļoti ērti, mums jāiet uz priekšu.
– Vai pats esi iecerējis vadīt kādu kolektīvu?
– Šobrīd es gribu saprast, kas ir kas. Kad būšu ticis galā ar pirmajiem izaicinājumiem, tad par šo jautājumu varētu padomāt.
– Vai Valkā sagaidīsim grupas “Pienvedēja piedzīvojumi” uzstāšanos?
– Viņi šeit ir (smaida). Ja brāļi atbrauks pie manis ciemos, noteikti uzspēlēsim. Nesolu, ka katru mēnesi būs mūsu koncerts. Un to arī nevienam nevajag.
– Vai bez muzicēšanas “Pienvedēja piedzīvojumos” tev vēl ir kāds hobijs?
– Es braucu ar riteni, skrienu. Man ir tāds vecums, ka par sevi jārūpējas. Man jābūt slaidam un skaistam. Nelietoju alkoholu un kafiju, nesmēķēju. Daudzi jautā – kā to var? Ļoti vienkārši.
– Vai izvēle nelietot ir apzināta?
– 90. gados strādāju krogā. Domāju, nav man jāatgādina, kas tas bija par laiku. Biju jauns un traks, izbaudīju visu tā perioda burvību. Pēc tā visa roka pēc alkohola vairs nesniedzas. Ir cilvēki, kas nemāk dzert. Es nemācēju, bet es zinu, kā tas viss garšo. Pie malas noliekot alkoholu, noliku arī kafiju. Viss. Esmu pilnīgs paniņu fans. Es māku taisīt pikantās paniņas. Kad nāksiet pie manis ciemos, pagatavošu. Apsolu. Strādājot krogā, pavārs iemācīja gatavot pikanto kefīru.
– Drīkst jautāt, kāpēc tev nav ģimenes?
– Man ir draudzene, bet bērnu nav. Kaut kā tā sanāca. Kad biju ļoti turīgs un visa kā bija daudz, domājām – nākamgad. Mēs taču esam jauni, vēl skrienam. Nāca visas krīzes, un tad bija citas aktuālākas lietas un tā tas arī palika. Viss nobruka ar rādžu, pakāsu visu naudu. Miers. Nekā vairs nav no lielās naudas. Tagad atkal nav par ko. Tagad skatos uz Valkas kultūras nama zāli un domāju, kad precēšos, varbūt varēšu noangažēt kultūras namu (smaida)?
Māra Žigata pikanto dzērienu receptes
• Glāzē ielej paniņas, tām pēc garšas pievieno sāli un mārrutkus. Kārtīgi samaisa un dzer. Ārkārtīgi garšīgi un pikanti!
• Kefīram pievieno nedaudz sāli, zaļumus un ķimenes. Baigi labais. Zinu, ka sāls nav labi, bet man taču arī vajag kaut mazu grēciņu.
Māris Žigats
• Pazīstams kā Latvijā populārās rokgrupas “Pienvedēja piedzīvojumi” līderis,
• 11 gadus radio “SWH” dīdžejs
• trīs gadus – “Radio 101” producents un idejas autors
• 44 gadus vecs
• dzimtā vieta – Sabile
• ilgus gadus strādājis Rīgā, tagad – Valkā
• neprecējies, ir draudzene un kaķis
• brīvajā laikā brauc ar velosipēdu, skrien
• 22 gadus nelielo alkoholu, nesmēķē un nedzer kafiju,
• ļoti garšo paniņas
VIEDOKĻI
Līga Šnuka, Valkas pilsētas kultūras nama kultūras pasākumu organizatore:
– Māris dažu nedēļu laikā ir izveidojis vienotu un radošu komandu. Reizēm citiem tas neizdodas pat strādājot gadiem. Viņš ir cilvēks, kurš uzmanīgi ieklausās kolēģu idejās, tās vispirms necenšas kritizēt, bet domāt, kā atbalstīt. Kultūras namā beidzot ir pozitīva atmosfēra, skan smiekli, mums ir iespēja radoši izpausties. Mēs tiešām esam kļuvuši par vienotu kolektīvu. Beidzot ir prieks katru rītu celties un nākt uz darbu. Māris mūs visus iedvesmo.
Aivars Ikšelis, Valkas novada domes Izglītības un kultūras daļas vadītājs:
– Man ir dažādas izglītības, dažādi diplomi, bet, ziniet, man nav gaišreģa un astrologa diploma. Līdz ar to es nevaru pareģot nākotni. Māris ir kurzemnieks, viņš zina savu vērtību. Mēs, vidzemnieki, tādi
klusāki un noslēgtāki. Lai teiktu, ka viņš šajās dažās nedēļās kādas “ziepes” savārījis, tā nav. Māris meties darbos iekšā. Man nav vēl īsti skaidras vīzijas, kā viņš redz kultūras procesus, jo kultūra nav tikai pasākumu rīkošana. Taču to nevar prasīt cilvēkam, kurš ir ienācējs un nostrādājis dažas nedēļas. Kā mēs redzam, kultūras nams turpina darbu un te viss notiek. Esmu novērojis, ka kolektīvs Māri ir pieņēmis un izturas pret viņu atvērti. Tas ir pats būtiskākais. Protams, ka viņa iecerētos plānus ierobežos budžets. Otra lieta, ar ko viņam būs jāsaskaras šajā darbā, – diemžēl cilvēki arvien mazāk apmeklē kultūras pasākumus.
Līga Pandalone, Valkas pilsētas kultūras nama kultūras metodiķe:
– Mums viss ir kārtībā. Cilvēks ar jaunām idejām. Salīdzinot ar mums, pilnīgi ar citu vērienu un skatu uz notiekošo kultūras jomā.
