Pagājusī aprīļa nedēļa mudināja mani uzrakstīt pārdomu vēstuli, jo jauku dzīves notikumu dēļ braucu pa Salacas upi ar laivu, biju Salacgrīvā pie jūras un piestāju krustojumā uz Smilteni degvielu pirkt.
Tā kā bieži šai krustojumā pērku degvielu, priecājos par šī uzņēmuma “Latvijas nafta” jaunām pārmaiņu iecerēm un brīnišķīgajām darbiniecēm. Mani skumīgu darīja fakts, ka pie jaunās ēkas sienu rotās uzraksts “Cafe”. Atceroties valodnieces Janīnas Kursītes teikto: “Vārdi nes redzējumu, attieksmi, dziļumu un skanējumu, man jājautā, ko šis vārds nes manas tautas valodai savā zemē. Varbūt varēja rakstīt kafejnīca “Vēja putns” vai kā citādi. Varbūt ēkas sienu varēja rotāt kas īpašs, izteiksmīgs no Smiltenes vai novada. Mēs pa kriksītim vien noraujam savai valodai ziedus, valodas mūziku un tautas garu.
Par to, ka daudz jau no tautas būtības esam iznīcinājuši, liecina skati gar Salacas upes malām un klintīm un ceļmalās Salacgrīva-Limbaži-Smiltene. Izmestos atkritumu kalnos guļ upju tērcītes, pirmās puķītes un koki.
Žēl, bet man vairs negribas klausīties aicinājumus un reklāmas uz Lielo talku, jo tas sāk kļūt bezjēdzīgi. Vācot izmestos atkritumus tādos lielos daudzumos, zeme vēl nevar zaļi elpot, jo cilvēkam nav laika iestādīt kociņu, puķīti. Un mēs vēl lepojamies ar atkritumu maisu daudzumu! Būtu skaļi visiem kopā jākliedz: “Tam visiem kopā jādara gals!”
Mums jāmaina varbūt vecie aicinājumi un reklāmas, lai veidotos kas jauns cilvēku būtībā, valodā, domāšanā.
Brīžam tiešām grūti aizsniegt to skaisto, bagātinošo Valmierā (Jāņa Lūsēna un Ingus Pētersona koncerts), Rīgā (Daumanta Kalniņa koncerts) un citus. Kāpēc šādi koncerti tiešām nevarētu notikt arī Smiltenes novada ļaudīm emocionāli siltajā Smiltenes kultūras centrā? Kāpēc tikai Valmierā…
Kā noslēgumu pārdomām uzrakstīju dzejoli par emocijām bagātu brīdi Smiltenes gadatirgū.
Ābeļu pārdevējs
Svešinieks tirgū
Mirdzošām acīm
Pārdeva ābeles
Lolotas, aijātas.
Dzīvei radītās
Mājās vedu
Zemi rotāt
Pavasarī.
Pārvedu mājās,
Pumpuri laistās
Svešnieka acis
Ābeļu zaros.
Nogurums pazuda
No acu uguns,
No svešnieka skatiena
Degošā mirdzuma.
Ak, baltais mirkli,
Kavējies ilgāk,
Lai steigā nezūd
Redzējums.
Latvija dzīvos,
Ja mirdzēs mums acis
Stādītās ābelēs
Pavasarī.
Līga
