Atskalas ir jauks latviešu vārds, tas ir sinonīms vārdam atbalsis. Un atskalas pēc referenduma sabiedrībā ir visdažādākās, jo vieni rezultātu uzskata par izgāšanos, kamēr citi gavilē par zināmajiem 337 tūkstošiem balsotāju.
Atskalas ir jauks latviešu vārds, tas ir sinonīms vārdam atbalsis. Un atskalas pēc referenduma sabiedrībā ir visdažādākās, jo vieni rezultātu uzskata par izgāšanos, kamēr citi gavilē par zināmajiem 337 tūkstošiem balsotāju.
Faktiski šāds iznākums bija paredzams, par to rakstīju jau tobrīd, kad tika vākti paraksti. Tie, kas jūtas vīlušies par tautas pasivitāti (varbūt tomēr sapratni), tagad vaino it kā neizdevīgo datumu, un brīnumainā kārtā neviens nesaredz pašu būtiskāko niansi. Lieta tā, ka tie, kas visdedzīgāk aicināja tautu uz balsošanu, vienlaikus sāka kampaņu pret jaunievēlēto prezidentu Valdi Zatleru. Un sen zināms, ka pat zaķis vienlaikus divus kucēnus nespēj grauzt.
Faktiski nav lielas nozīmes, cik īsti balsoja par, jā, par ko tad īsti… It kā par “mīļo Vairu”, jā, par to pašu VVF, kuru ne viens vien nesen zākāja gan par 16. marta neatzīšanu, gan par robežlīguma atbalstīšanu. Gribas domāt, ka balsotāju pulkā bija arī tie dusmīgie vecīši, kuri pie Brīvības pieminekļa uz prezidenti rēja kārtības sargātāju uzslietā žoga dēļ.
Bet kāds tad bija referenduma juridiskais nolūks?
Gudrā tauta un dumjās valdības
Cik vien spēju atcerēties, vienprātīgu tautas atbalstu nav iemantojusi neviena valdība. Par zagļiem tāpat uzskatīti visi, kam sakars ar politiku.
Pirms pāris gadiem Smiltenē uz mani brēca kāds vīriņš, kurš uzskatīja, ka es neesot rakstījis patiesību par Ivaru Godmani. Viņam, lūk, esot neapgāžami fakti, kas liecinot, ka Godmanis ir zaglis, kurš valstij nozadzis 14 miljonus. Ja reiz cilvēkam ir šādi pierādījumi, tad ar skubu vajadzētu skriet pie ģenerālprokurora un likt faktus galdā, citādi vīreli ir tiesības uzskatīt vai nu par nozieguma līdzzinātāju vai apmelotāju. Abos gadījumos, stingri ņemot, draud kriminālatbildība.
Tas, kuram atmiņa nav pārāk vāja, atcerēsies, cik naidīgi sabiedrība izturējās pret Godmaņa valdības reformām. Nekas nemainījās, kad par premjerministru kļuva Birkavs, kuru gāza ar Zemnieku savienības palīdzību. Vietā nāca Gaiļa valdība, kas palikusi prātā ar plašu skolotāju manifestāciju pie Ministru kabineta ēkas.
Un kura no sekojošajām valdībām bijusi tautai pa prātam? Atliek secināt, ka sabiedrības neapmierinātība ar Kalvīša valdību nav nekas neparasts, ja neskaita faktu, ka tautas kaislības tika īpaši “uzkurbulētas”. Tagadējā koalīcija ir izteikti labēja, bet labējie politiķi parasti izceļas ar plašiem atvēzieniem un vēlmi visas problēmas atrisināt triecientempos. Tas attiecas arī uz tagadējo Saeimu. Nelaime gan tā, ka uz labējo partiju nišu pretendē arī Jaunais laiks, tāpēc visiem vienā laivā kļuvis par šauru.
Referendums kā mācībstunda
Par nenotikušu atzītais referendums uzskatāms par noderīgu pieredzi tajā ziņā, ka daļa sabiedrības pavisam demokrātiskā veidā varēja izgāzt emocijas. Ja aizturētas emocijas pāraug niknumā, var sākties gan skatlogu dauzīšana, gan automašīnu dedzināšana.
Cita lieta, ko iemācījušies politiķi. Gribas cerēt, ka Kalvīša komandā šo jautājumu apspriedīs būtiskā līmenī, un tad varbūt mazināsies latviskā plātība un augstprātība, kas transformējas par pašapziņu, kuras tik ļoti pietrūkst gandrīz visiem latviešiem.
Vēl viens būtisks secinājums. Nevar rīkot tautas nobalsošanu, ja nav skaidras jautājuma nostādnes. Biļetenos rakstīts viens, bet sadusmojusies tauta uzskata, ka tā balsojusi par kaut ko citu. Galu galā drošības likumu grozījumi, kurus vairums nemaz nesaprata, jeb tie vērtējami ekspertu līmenī, apstākļu sakritības dēļ balsotājus nemaz neinteresēja. Gadījās, ka aiz liela niknuma viens otrs “par” vietā ievilka krustiņu ailītē “pret”, jo sirdī jutās neapmierināts gan ar politiķiem, gan dzīvi vispār.
Vēl jāsaprot, ka valdībai grūti strādāt, ja sabiedrībā jebkurš tās solis jau a priori tiek uztverts negatīvi. Sola valdība minimālo algu paaugstināt līdz 160 latiem, un neviens nejūtas apmierināts. Sīkais uzņēmējs vaimanā, ka viņam draud bankrots, bet strādnieks saka, ka minimālajai algai jābūt vismaz 500 latiem mēnesī. Interesanti, vai tas vispār iespējams? Teorētiski algas pusotra gada laikā var desmitkāršot, jo no algu lieluma atkarīgi nodokļi. Bet kas notiks ar cenām? Ja arī cenas desmitkāršosies, cilvēki vienalga vainos valdību. Tik straujš algu un cenu kāpums patiešām novestu pie lata devalvācijas.
Cerības gāzt valdību
Jaunajam laikam nav citu rūpju kā tagadējās valdības gāšana, ne nieka nebēdājot ne par valsts stabilitāti, ne prestižu pasaulē. Kamēr četru koalīcijas partiju starpā nav notikusi šķelšanās, Kalvīša vadītais kabinets paliks nesatricināms. Nākotnē gan ir iespējami vairāki scenāriji.
Cik noprotams, Ventspils stipendiātu skandāls visskaudrāk var paplucināt Zemnieku savienības rindas. Ja šāds saraksts pastāv, nevis ir Lemberga veikli piespēlēta provokācija, tad viss atkarīgs no partiju rezervistu soliņa garuma un svara. Var notikt arī tā, ka viena vai cita Saeimas frakcija paput pavisam, un tad arī valdību vieglāk sašūpot.
Ja tagadējā valdība būtu spiesta demisionēt, – uzreiz rodas jautājums – kas nāks vietā. Politiskā manevra iespēju gandrīz nav, jo Jaunais laiks ar savu destruktīvo klaigāšanu ir partija, ar kuru neviens cits grupējums neilgojas draudzēties.
Tālākā perspektīvā gan redzu dažus variantus, piemēram, tas varētu attiekties uz 2009. gadu, kad gatavosimies 9. Saeimas vēlēšanām.
Šajā kontekstā nevar izslēgt, ka politikā atgriežas Vīķe-Freiberga, bet tā ir tikai varbūtība. Neatkarīgi no tā, pirms vēlēšanām iespējama jaunas partijas veidošana, kurā varētu ietilpt saprātīgākais spārns no Jaunā laika, varbūt paliekas no Zemnieku savienības (ja stipendiju “audzējs” būs pārāk dziļām metastāzēm). Ja partiju veidotu Vīķe-Freiberga, viņa orientētos arī uz sociāldemokrātu labējo novirzienu. Un, protams, atrastos arī politiskie jaunpienācēji gan no pašmāju kultūras darbiniekiem, gan trimdas.
Pagaidām tās visas ir spekulācijas. Pašlaik mums var būt interesantāk pavērot Valda Zatlera pirmos darbības mēnešus. Daudz būs atkarīgs no prezidenta komandas, un pagaidām varu teikt, ka kancelejas vadītāja izvēle rādās veiksmīga. Edvards Stiprais ir vidzemnieks no Madonas novada, kurš gara stiprumu smēlis gan Gaiziņkalna starojuma spēkā, gan senču dzīvesziņā. Savā mentalitātē būdams garīgi ļoti tuvs līdzšinējai prezidentei, arī pats Stiprais varbūt kādreiz var kļūt par mūsu valsts prezidentu. Tas skanētu skaisti: prezidents Stiprais.
