166. turpinājums. Kad 1959. gada februārī tiku pārcelts darbā uz izglītības nodaļu, drīz vien pie manis ieradās Harijs un teica, ka beigu beigās esot jāatklāj visi noslēpumi līdz galam.
166. turpinājums
Kad 1959. gada februārī tiku pārcelts darbā uz izglītības nodaļu, drīz vien pie manis ieradās Harijs un teica, ka beigu beigās esot jāatklāj visi noslēpumi līdz galam. Harijs bija oficiāli uzaicināts uz jauno autoru semināru, protams, uz dramaturģijas sekciju. Ar lielāko prieku devu viņam atļauju apmeklēt šo semināru darba laikā. Bet luga “Vecīši” pēc tam tika iespiesta almanahā “Jauno Vārds”.
Tomēr Harijam tas bija pēdējais darba gads Valkā. Vienmēr jau cilvēku, kurš kaut ko spēj, pavada arī apkārtējo intrigas. Lai kā cilvēks vairītos no visādiem asumiem, par to allaž parūpējas kāds cits. Sava loma arī tam, ka ģimene jau sen ilgojās tuvāk gan Rīgai, gan vecāku mājām.
Harijs visumā izrādījās arī labs pašdarbības aktieris. Tolaik vidusskolā vēl bija sastopami vīrieši, kuri izveidoja visai slavējamu dubultkvartetu. Entuziastu grupiņai sagribējās iestudēt dramatiskus darbiņus. Vienu skeču pēc kāda feļetona izveidoju arī es. Tā kā skolotāji spēja sakomplektēt arī deju orķestri, tad pāris reizes tika rīkoti atpūtas vakari lauku klubiņos, un man vajadzēja braukt līdzi ar lekciju par kaut kādiem ētikas jautājumiem. Harijs šajos sarīkojumos gan dziedāja, gad atveidoja lomu kādā viencēlienā, īsti vairs neatceros, kādā.
Neskatoties uz savu aktierisko talantu, pēkšņas emocijas Harijs neprata noslēpt, jo katrs pārdzīvojums bija viegli lasāms viņa sejā. Sevišķu nepatiku varēja manīt gadījumos, ja kāds izteica slēptus mājienus vai divdomības. Mums abiem varbūt kopīgs tas, ka personiskās likstas allaž esam centušies neafišēt, bet paslēpt dziļāk sevī. Atšķirība tikai tā, ka es pieradis daudz impulsīvāk reaģēt, izlādēt savas dusmas uz āru. Ja kādreiz speciāli apvaldu sevi, tad to daru drīzāk aiz bezkaunīga prieka, ka izdevies sakaitināt kādu, kurš to pelnījis. Harijs nekad nav spējīgs būt bezkaunīgs pret otru, tajā pašā laikā protot iegrožot savu emociju ārējos izpaudumus. Patiesību iespējams nolasīt tikai no sejas izteiksmes.
Pēc Harija aiziešanas man Valkā dzīve kļuva stipri vientulīgāka. Bija savi draugi, ar kuriem dažkārt gājām uz restorānu paēst kārtīgas šniceles (kad bija nauda), bet man pietrūka cilvēka ar literārām interesēm. Neskatoties uz to, ka Harijs vienmēr tiecies pēc vientulības, Valkā pavisam nejauši viņš bija kļuvis par to vienojošo asi, ap kuru grupējās skolas vīrieši un krietna daļa no gados jaunajiem skolotājiem. Pēc viņa aiziešanas skolotāju kolektīvs sāka strauji feminizēties gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Tad Harija dzīvē sākās Iecavas periods. Pa retam apmainījāmies vēstulītēm, vēl retāk satikāmies. Divas reizes, kad Rīgā uzturējos ilgstoši, paciemojos arī Iecavā. Gribējās parunāties par dzīvi un literatūru. Ilgu laiku vairījos sarunās pieminēt Lilijas Dzenes iznīcinošo recenziju par valmieriešu neveiksmīgi iestudēto lugu “Mans cilvēks”. Kad beidzot netieši pieminēju, pārliecinājos, ka tā jau ir sen pārsāpēta sāpe. Nemanīju ne mazāko aizvainojumu, vēsa paškritiska situācijas analīze bija ņēmusi virsroku. Toties klusībā sarakstītie, kaut nekur atklātībā nezināmie darbi, bija nostiprinājuši pašpārliecinātību, ticību savai varēšanai.
Turpmāk vēl.
