Latviešiem pierasts, ka dzimšanas dienā galvenā persona ir jubilārs. Taču dzejniece Anita Anitīna un literāte Ausma Kurpniece savas dzimšanas dienas, kas bija jau 9. un 10. aprīlī, šoreiz nolēma atzīmēt nedaudz savādāk, proti, iepriecinot savas daiļrades cienītājus.
Inga Karpova
Pirms trim gadiem Valkas dāmu klubs aizsāka jauku tradīciju – tējas vakaru sveču gaismā organizēšanu. Pagājušonedēļ pilsētas kultūras namā notika aprīļa pasākums ar nosaukumu “Ar tiem, kas aprīlī…”. Vakara rīkotāji – biedrība “Valkas dāmu klubs” un novada literārā apvienība – to veltīja literārās apvienības dalībniecēm, aprīļa jubilārēm un mūspusē cienījamām dāmām – dzejniecei Anitai Anitīnai un literātei Ausmai Kurpniecei.
Par gadiem nerunāsim,
galvenais – kā jūtamies
“Ziemeļlatvija” atgādina, ka pagājušā gada aprīlī A. Kurpniece nosvinēja savu 85. dzimšanas dienu. Jubilārei tie bija dubultsvētki, jo iznāca viņas dzejas, prozas un dramaturģijas grāmata “Mazliet no visa”. Tas ir otrais literātes izdotais izdevums. Pirmais ir dzejas krājums “Ar sauli sirdī”.
Arī šajā reizē, tiekoties ar draugiem, bijušajiem kolēģiem un līdzgaitniekiem, A. Kurpniece kārtējo reizi bez uzspēles apliecina savu stipro garu, lielisko humora izjūtu, vēlmi pašapliecināties, savas izjūtas, domas un pieredzi uzliekot uz papīra, kā arī atkalredzēšanās prieku satikties ar cilvēkiem, pabūt kopā un atskatīties uz gada laikā paveikto. Sākoties pavasara dārza darbiem, Ausmas kundzei pietiek spēka, lai dotos rosīties savā dārziņā un siltumnīcā Bērzezerā.
Vairāki pasākuma apmeklētāji atzina, ka apbrīnas vērts ir Ausmas kundzes krustdūrienā izšūtās krāšņas magones. Tās viņa šuvusi ar domu uzdāvināt savai novadniecei un arī aprīļa jubilārei Anitai Anitīnai. Taču bez šūšanas Ausmas kundze joprojām gandrīz katru dienu sēžas pie galda un raksta. Šogad viņai vairāk bijusi iedvesma radīt lielformāta darbus – trīscēlienu lugu “Ganu meita Nate un saimniekdēls Ēriks” un romānu “Mīlestības krustceļos”. Par jauno lugu autore atklāj, ka to uzrakstīt iedvesmojis Alfrēda Dziļuma romāns “Saplēstā krūze”, kā arī pašlaik Latvijas 1. televīzijas kanālā ar tādu pašu nosaukumu demonstrētais seriāls. Valcēnietei šķiet, ka seriālā ir pārspīlēti atainota lauku dzīve un cilvēki 30. gadu Latvijā. Pēc A. Kurpnieces domām, romānā A. Dziļums to aprakstījis daudz mierīgāk un patiesāk. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc A. Kurpniece vēlējās uzrakstīt savu lugu kā turpinājumu ”Saplēstās krūzes” galveno varoņu likteņgaitām.
Dzeja – dzīves
un notikumu spogulis
Kas attiecas uz Anitas Anitīnas daiļradi, tā komentārus neprasa. Vien jālasa viņas dzeja, kas ir kā pašas autores dzīves un notikumu spogulis. To, ka dzejniece nav liela runātāja, bet gan darītāja, atzīst arī tējas vakara vadītāja Mārīte Magone. Viņa brīnās, kā tik smalkā stāvā mājo tik liela apņēmība, darbsspējas un neatlaidība. Tas, ka Anitas Anitīnas dzeja palīdz daudziem izprast savu dzīves gājumu un likteni, nav nekāds noslēpums. To atzina arī pasākuma apmeklētāja un dzejnieces klasesbiedrene Mārīte Meļķe. Viņa jautā, kur Anita rod iedvesmu un spēju tik vienkāršiem, patiesiem un visiem saprotamiem vārdiem uzrakstīt dzejoli, kas lasītājai palīdz sakārtot domas un sajust ikdienišķos prieciņus. M. Meļķe atceras, ka jau skolas laikā Anita bija apveltīta ar asu humora dzirksti un spēju aizstāvēt savu viedokli. Abas latviešu valodu un literatūru apguvušas pie tolaik stingrās un prasīgās skolotājas Jadvigas Mekšas. Viņa reiz uzdevusi skolēniem rakstīt sacerējumu. Pēc skolotājas kritikas M. Meļķe neko nav spējusi iebilst, toties Anita savu darbu gan aizstāvējusi. Arī šodien Anita, rakstot dzejas rindas, aizstāv vājākos un vārgākos. Daudziem atmiņā palicis “Ziemeļlatvijā” publicētais dzejolis par šopavasar nocirstiem kokiem Valkā. Tā rindas liek aizdomāties par tiem, kas vājāki, kas nevar paši sevi aizstāvēt un nevar kliegt – es gribu dzīvot!
Anita Anitīna
•••
Ar tiem, kas aprīlī,
Nav garlaicīgi.
Tie sevi izspēlē
Kā kārti
Pret likteni un dzīvi.
Sev pašiem nepaliek nekā,
Viss atdots citiem –
Vien sniegpulksteņa asara
Kā smaržīgs piliens,
Vien vizbulītes uzticīgais
Acu skatiens
Un pirmais taurenis
Varbūt,
Kas uzmodies no miega
Un streipuļo, no laimes
apreibis…
Vairāk nekā.
Viss citiem, citiem, citiem.
Pat kāpiens kalnā,
Pašiem – lejupkritiens.
•••
Mani nevajag pieradināt.
Es neesmu no tām,
Ko pārtaisīt, lauzt un locīt.
Mani pieradināt, tas nozīmē
Iznīcinoši mocīt.
Ko es pati? Man nevajag
Kādu piejaucētu kā zvēru,
Bet kā vēju –
Brīvu un nesavaldāmu,
Kas izvēlējies pats apsēsties
Manas ābeles sausajos zaros.
