Gunta Lukstraupe
Vijas upe
Tā viena no skaistākām upēm,
Kas cauri Vidzemei plūst,
Kaut reizēm arī tās krastos
Pat stiprākie koki lūst.
Tās krastā stāv baznīca skaista,
Tā cilvēku mūžus un likteņus saista,
Tur dzīvē katra māmuļa klusi
Ir savus mīļos un Dievu pielūgusi.
Tās krastos zied vizbuļi zili
Un tīrumos zemi veļ lemeši dziļi,
Bet Vijas ūdeņi klusi
Veļ viļņus tālāk uz Gaujas pusi.
Tā aizvijas garām mājvietām senām,
Kur bērni skraidīja augām dienām,
Tur taciņas sen jau aizaugušas,
Bet soļus arvien tās glabā klusi.
Un smiekli vēl šūpojas bērzu zaros,
Un putni dzied rītos un vēlos novakaros.
Tās krasti daudz teiku un atmiņu glabā
Par dienām reizēm skumjām un labām,
Par cilvēku smiekliem un asarām sūrām,
Par atmiņām arī tik skaistām un drūmām.
Bet rudens viļņi čukst klusi,
Drīz atkal būs ziema atnākusi.
Lai miers atnāk viļņos un upes krastos,
Lai jauni ziedi un pumpuri rastos,
Lai cilvēku dvēseles baltas kā sniegs,
Tad Vijas upe skaistumu sniegs.
Dzintra
Sintijai
Cik jauki būt jaunai,
Visa dzīve vēl ceļā.
Tev tikai jābūt jaukai, jautrai un mīļai
Kā puķes ziedlapiņai zvīļai.
Bet šai ceļā būs arī brīži skarbi,
Kas prasīs, lai paveikti tiek darbi.
Tas viss būs interesanti un radoši,
Kas veicinās Tavu domu spēku un garu.
Tu zināsi – es varu.
