Iepriekšējais dzejnieces Marikas Svīķes dzejas krājums iznāca pirms četriem gadiem. Viss turpinās, – tā Marika, un savas dzimšanas dienas priekšvakarā, 6. maijā, pulksten 18 Smiltenes pilsētas kultūras centrā, atvērs savu jauno, sesto grāmatu ar tādu pašu simbolisku nosaukumu “Viss turpinās”, piedaloties muzikantam Jānim Žagariņam, bez kura ģitāras un dziesmām sevi vienu pašu dzejas pasākumos nespēj iedomāties.
– Tavas pēdējās četras grāmatas iznākušas pavasarī – martā un maijā. Šo gadalaiku tādam notikumam izvēlējies apzināti?
– Jā, acīmredzot pavasaris manā dzīvē ienes labas lietas. Arī man šo pasauli uzdāvināja tieši pavasarī, 7. maijā, kad ir mana dzimšanas diena, un dzimšanas dienas priekšvakarā es arī atvēršu savu jauno grāmatu. Tajā ir apkopoti pēdējos četros gados sacerētie dzejoļi.
Šķiet, ka neesmu sākusi rakstīt citādāk. Katrs dzejolis un arī dziesmu teksts aizvien ir manas sajūtas. Un, iespējams, tieši dzejoļos esmu vispatiesākā. Es, protams, netēloju arī dzīvē, jo vienmēr esmu bijusi tāda, kāda esmu – ar savām emocijām, viedokli, ko aizvien mācos noklusēt, bet ne katrreiz tas izdodas. Dzejoļos mazliet vairāk parādu arī to, kas ir dziļāk par ārišķīgo: sāpes, kreņķus, brūces, ko no citiem varbūt būtu arī jāslēpj. Nebaidos parādīt arī savu prieku vai sajūsmu par kaut ko. Arī par tām visvienkāršākajām lietām, par kurām ikdienā parasti nerunā, bet kuras nodrošina man nepieciešamo laimes un mīlestības devu. Turklāt tajos brīžos, kad rakstu, šķiet, ka dzīvoju pa īstam. Un tajā pašā laikā ikdienā es esmu ļoti reāla, racionāla, ko īpaši apstiprinās mani tuvinieki. Un varbūt tieši kaut kā ļoti poētiska trūkst manām ikdienas gaitām. Gribētu būt mazliet gaisīgāka, naivāka, nenopietnāka.
– Tavu jauno dzejas krājumu tematiski sasaista gadalaiki.
– Nav jau tikai daba. Ir arī sajūtas. “Pat tad, ja zilās vizbulītes cauri sniegiem ceļu neatrastu, Es Tev par viņām pastāstītu…” Kad tad pavasaris atnāk? Tad, kad ir sajūtas un tev ir, ar ko dalīties šajā pavasarī. Bet ja nav, ir svarīgi, lai dalies pats ar sevi, jo tu pats sev esi vissvarīgākais. Es aizvien cenšos to mācīties. Ja tu sev patīc, ja tev ar sevi ir labi, tad nez kāpēc sanāk tā, ka arī ar citiem tev ir labi, un šķiet, ka arī citiem tu patīc. Tā nav manis izdomāta filozofija un loģika. Tā tas ir.
– Es tavā jaunajā krājumā jutu viedumu. Pati jūti, ka esi kļuvusi dzīves gudrāka?
– Ar katru jauno dzejoļu krājumu es mazāk spēju novērtēt iepriekšējos, jo katrs jaunais apkopojums šķiet labāks. To laikam sauc par pieredzi. Kad kārtoju šai grāmatai pēdējo četru gadu laikā sarakstītos dzejoļus, lasīju tos ne kā savējos, bet kā cilvēks no malas, un šķita, ka dažus pati nemaz neesmu rakstījusi. Pat tulkoju priekš sevis, ko tad esmu pateikusi. Ir tāds dzejolis, ko rakstīju, izbraucot Itāliju, un kurā ir vārdi “Un kad no jauna es modīšos zem pīnijām un oleandriem…”
Aiz intereses vaicāju mātei Google, kas tas vispār ir – pīnijas un oleandri. Pīnijas ir līdzīgas priedēm – Itālijas nacionālais koks, bet Latvijā vienīgie oleandru dzimtas augi ir kapmirtes ar ziliem ziediņiem. Nedomājot esmu pieskārusies kaut kam tādam it kā nezinot, bet dziļi sevī apjaušot, ka arī es kādreiz būšu zem tām mirtēm, bet ar tādu domu, ka viņas ziedēs vienmēr. Tā ir mūžīga puķe, kas nenosalst nekādā aukstumā. Un droši vien, ka es arī dzīvošu mūžīgi. Veselības problēmu dēļ es daudz lasu, daudz domāju un no savām domām pati sevi iedvesmoju. Saprotu, ka nav iespējams turpināt dzīvi, tikai eksistējot. Viss šajā dzīvē virzās pa apli vai spirāli, pietuvojoties un attālinoties, un tas notiek nepārtraukti.
– Ir arī tā, ka reizēm vajag spēku, lai dzīvotu, un tu esi stipra, pat ļoti. Kur tu dzīvē rodi spēku?
– Es iedvesmojos no sava labā garastāvokļa, kas man kādreiz ir, no tā, ka visi man apkārt ir veseli, ka man ir mamma, lielisks vīrs un dēls, kas mani uzmundrina un ka man faktiski viss ir. Mani iedvesmo arī daba, intervijas ar cilvēkiem. Reizēm, Bībeli izlasot, nevar dabūt to, ko no kāda cilvēka, kurš intervijā stāsta par savu dzīvi. Sēžu, raudu un secinu, ka tas arī mani iedvesmo.
Dīvaini, bet cilvēki, kuri gaužas par dzīvi, dažkārt man bijuši kā pakāpieni, lai man būtu vieglāk iet uz priekšu, mācoties no viņiem. Nevar vesels cilvēks teikt, ka dzīvei nav jēgas. Es klausos tādā cilvēkā un viņam varu teikt: “Viss ir kārtībā. Ar tevi viss ir labi. Tu pats vari par sevi rūpēties. Tu vari darīt visu, ko vēlies, bet nedrīksti gausties, ka dzīvot nav jēgas”. Mani tracina teiciens “kāda jēga dzīvot”, bet zināmā mērā tas mani arī sapurina, jo es negribu tā domāt. Lai gan uznāk brīži, kad šķiet, – nav cilvēka, nav problēmu. Tāpat viss turpināsies. Tāpēc krājums ir nosaukts “Viss turpinās”, jo tajā ļoti daudzos dzejoļos ir šis turpinājums. Arī sāpes var turpināties. Caur sāpēm turpinās pieredze par sāpēm, prieks par to, ka ir labi, un kad nāk jaunas problēmas, sāpju un raižu vilnis, tad es jau esmu gudrāka un pieņemu to, kā pieredzi.
– Cilvēks kļūst dzīves gudrāks tieši caur pārbaudījumiem. Lai cik skarbi tas izklausītos, bet, ja dzīvē viss ir kārtībā, tas rada arī garīgu komfortu, kas iemidzina.
– Jā. Taču pārbaudījumi ir ik uz soļa, ikdienas attiecībās, un šīs savstarpējās attiecības ir svarīgas. Tāpēc es visu laiku mācos, taču neesmu etalons, lai citi teiktu – “ar Mariku gan ir viegli”. Tuvinieki visvairāk zina, kāda patiešām es esmu, un ar mani viegli nav. Esmu kļuvusi ļoti emocionāla. Varu sākt pēkšķi raudāt, nerunājot pat par filmu un dziesmu radīto iespaidu. Piemēram, vīrs atraksta īsziņu – “Paldies, ka Tu šorīt notīrīji manus zābakus”. Es viņam momentā aizrakstu – “Tas ir sīkums, tu manā labā daudz ko vairāk dari”, bet pēc tam no saviļņojuma ilgi raudu. Tās ir emocijas, kas izskalo dvēseli un dod spēku pēc tam celties. Noteikti ir vieglāk, ja daudz ko laiž pāri galvai, bet tad tā droši vien būtu cita Marika.
– Izlasot tavu jauno dzejoļu krājumu, jutu ne tikai viedumu, bet arī piepildījumu un sajūtu, ka viss ir labi, viss ir kārtībā un dzīvot ir skaisti. Aizverot pēdējo lappusi, dvēselē ir miers.
– Jo viss turpinās. Daudzos dzejoļos esmu pieminējusi Dievu. Neesmu klasiski ticīga. Neeju baznīcā, un man nav savas draudzes. Zem vārda “Dievs” savos dzejoļos domāju gan jēdzienu “liktenis”, gan vispār Augstākos spēkus. Nekas šajā dzīvē nenotiek tāpat vien. Gan sākumam, gan beigām ir turpinājums.
– Kāda izskatīsies tava jaunā grāmata? Esmu lasījusi tikai manuskriptu.
– Starp dzejoļiem atkal būs fotogrāfijas, līdzīgi kā grāmatā “Tikai šodien”. Esmu ļoti priecīga, ka jaunajā grāmatā bilžu autors ir mans sens draugs un mākslinieks, balvēnietis Nikolajs Gorkins, kurš kopā ar savu dzīvesbiedri Edīti mani kā dzejnieci uzmeklēja tieši pirms 20 gadiem, lai “uzdāvinātu” savai audzināmajai klasei, kura topavasar beidza Balvu Amatniecības skolu. Apzināti vēlējos, lai grāmatā nav tikai dabas ainavas vai ziedi vien, bet ir arī dažādi spārnotie draugi. Zināju, ka Nika iemūžinātie putni daudzkārt papildinājuši arī Latvijas Dabas muzejā rīkotās izstādes. Turklāt tieši viņa fotogrāfijas ar putniem nevienā citā izdevumā līdz šim neesot publicētas. Nevarēju atturēties un izvēlējos ne tikai putnus, bet arī taureņus un bites, kas turpina lidojumu, līdzko atveras grāmata. Nektāru meklējošā kamene uz vāka gan apzināti izvēlēta no manis pašas tverto foto mirkļu kolekcijas. Ceru, ka šī grāmata Nikolajam būs iepriecinoša dāvana viņa 80. dzimšanas dienā, kas ar Nika gleznu un fotogrāfiju izstādes atklāšanu Balvu muzejā tiks svinēta 14. maijā.
Veids, kā šīs fotogrāfijas tiek iedzīvinātas starp dzejas lappusēm, tika uzticēts man. Taču šajā procesā lielākais nopelns tomēr ir pieredzējušajam datorspeciālistam Intaram Etmanim no Valmieras tipogrāfijas “Lapa”. Viņam esmu ļoti pateicīga par pacietību un ieguldīto darbu.
Par to, ka grāmata iznākusi, esmu ļoti pateicīga savam vīram Vilnim, kurš manos šaubu brīžos neļāva no šīs ieceres atkāpties. Un paldies ikvienam, kurš ik pa laikam man pajautāja – kad tad būs grāmata? Man visu laiku bija jādomā par to, lai es varētu dot pozitīvu atbildi. Piemēram, vienā no pēdējām reizēm, kad iegāju Smiltenes grāmatnīcā, neļāvu nemaz jautāt, bet uzreiz atbildēju – “maijā!”.
Marika Svīķe
***
Pat tad, ja zilās vizbulītes
Cauri sniegiem ceļu neatrastu,
Es Tev par viņām pastāstītu,
Un tici man –
Tās Tavas upes malā
Drīz vien uzziedētu…
Ja nē,-
Uz promejošā sniega pelēcīgās lapas
Tad tās uzzīmētu…
Un, ja man labi balss vēl skanētu,
Es vizbulītēm zilajām klāt
Arī baltās piedziedātu.
Tu mani iedvesmotu tā, lai sanāktu.
Un es to visu pasniegtu Tev tā, ka patiktu.
Un tad Tu paliktu.
Un tajā brīdī arī pavasaris atnāktu…
***
Es no jauna gribu Tevī iemīlēties,
Negaidot ne vasaru, ne ziemu,
Tas nekas, ja nesanāk vairs sarakstīties
Vēstulēs gandrīz vai katru dienu.
Mūsu vārdi vēstulēs – tie esam mēs,
Klusums nerakstītu rindu skavās,–
Tur gan nātres ir, gan vērmeles,
Liepas ziedošas un karameles saldās.
Man tāpat kā Tev ir gribējies,
Lai ik brīdi piepildās viss labais,
Tāpēc jau es atkal gribu iemīlēties,–
Tas šai dzīvē ir visskaistākais.
Lai nekad mēs nepazaudētu viens otru
Garāmejot, mirkļos steidzīgajos.
Notici man, ka es vēl nedaudz protu
Visu pelēko vērst košos svētkos.
***
Nezinu, kurā brīdī
es Tevi pazaudēju,
bet blakus man Tevis nav…
Ar medus karoti gleznoju tēju
krūzē, kas tukša jau.
Tu esi prom, it kā nebūtu bijis
ne rīta, ne pamošanās,
ne gadu, ne ilgošanos,
ne mijkrēšļa ceriņos…
Man jāsaprot,- dzīvē tā gadās,–
viss aizplūst un mainās,
un cukurs nepaliek saldāks…
Un arī Tu nenojaut,
cik ļoti tam taurenim,
kas matos Tev ielido
brīdī, kad paceltu galvu
lūkojies mākoņos
it kā uz satikšanos,-
cik taurenim tam ļoti bail…
Lai gan spārni ir pilni ar vēju,
bet tik ļoti no vēja tie baidās,
un baidās no loga aizvēršanās,
no durvju aizciršanās,
un eņģu vaidošās čīkstēšanas…
Vai es esmu tas tauriņš?
Laika haosa dejā
nav viegli atrast to,
ko reiz pazaudējām…
***
Lūk, tā mēs dzīvojam:
nav laika un nav naudas,
nav veselības, mīlestības nav…
Bet kalendāri visiem Ir pie sienas,
vismaz pie vienas – Arī pulkstenis,
un kabatas ar īsziņām Ir pilnas,
uz galda – Maize, kuru kāds jau sagriezis;
un nepamani, ka Ir Abas Rokas,
un Abas Kājas šodien esi apāvis,
un labu rītu esi padevis tam,
no kura apreibi, reiz saticis.
Vien nez par godu kādam lepnumam,
Tu viņam mīlestībā atzīsties
vien divreiz gadā – tā ap saulgriežiem,
un vēl tu saki – velnsparāvis,
kad pāri pagalmam iet Dievs…
Un aizaug pateicības prieks kā grāvis,
jo Tā taču mēs dzīvojam…
Bet, ja tu iebilsti, ka Tā nav vis,
tad – raksti dzejoli pa savam…
***
Gadi pēc gadiem aizrit…
Laiku ķircinot,
sekundes pulkstenī plaukstas sasit.
Kalendārs mēdās,
kad smilkstot, dienu lapiņas zemē krīt.
Un Tu nevari
it neko šajā kārtībā izmainīt.
Vienīgi tostu pats savai sirdij sacīt,-
lai gods Tev savas dienas un naktis,
mēnešus un gadus pavadīt,
vēloties turpināt visu no jauna rīt!
Tikai nesaki – “Jau…”,
lai skaudīgi saka to cits.
Kamēr lūsis un cauna kaitina Tevi
un neļaujas nomedīt,
kamēr kāda virsotne balta
nepārstāj Tevi gaidīt…
Un pateicies Dievam,
ka Tava Laime turas pie ligzdas
ar spārnu sajūtu
tieši uz zemes debesis radīt.
Gadi pēc gadiem aizrit,
un skaisti sekundes sit,
un skaisti kā zvaigzne šī diena krīt…
Vēlies kaut ko!
Pats to varēsi piepildīt!
MARIKA SVĪĶE (bibliogrāfija)
“Dvēselei trīsot” (1995.)
“Mirkļus tverot” (2002.)
“Ar zvaigžņu putekļiem saujās” (2004.)
“Tikai šodien” (2008.)
“Mēs esam viens otram” (2012.)
“Viss turpinās” (2016).
